Pievienošanas gadījumā iegūstošās sabiedrības dalībnieki ir spiesti uzņemt savā lokā jaunus dalībniekus, kā rezultātā iegūstošajā sabiedrībā var notikt "spēku pārbīde". Līdzīgas sekas var būt arī saplūšanas gadījumā, kad divi vai vairāki līdz tam nošķirti dalībnieku loki tiek apvienoti jaundibināmā sabiedrībā. Ja pievienojamās sabiedrības veids, piemēram, sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA), atšķiras no iegūstošās sabiedrības veida, teiksim, akciju sabiedrība (AS), pievienojamās sabiedrības dalībnieki reorganizācijas dēļ automātiski kļūst par tādas sabiedrības dalībniekiem, kurā pastāvošais dalībnieku tiesību apjoms būtiski atšķiras no tā tiesību apjoma, kāds tas dalībniekiem bija pievienojamajā sabiedrībā. Jāņem vērā arī tas, ka reorganizāciju pēc tās spēkā stāšanās vairs nevar apstrīdēt, t. i., ne atzīt to par spēkā neesošu, ne prasīt tās atcelšanu.⁵ Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc ir svarīgi aizsargāt apvienošanā iesaistīto sabiedrību dalībniekus.

Balstoties uz Direktīvas 2011/35/ES⁶ prasībām (līdz 2011. gada 1. jūlijam – uz t. s. Trešās direktīvas⁷ prasībām), KCL ir nostiprināti vairāki mehānismi, kuru mērķis ir nodrošināt dalībnieku aizsardzību, pirms tiek pieņemts lēmums par reorganizāciju. Šī raksta mērķis ir tos aplūkot tuvāk. Turklāt jāpiebilst, ka 2011. gada 1. jūlijā spēkā stājās grozījumi KCL⁸, kas skar arī vairākus šajā rakstā analizētus jautājumus. Tādēļ vienlaikus šis raksts ieskicē ar grozījumiem ieviestos KCL jauninājumus, ciktāl tie attiecas uz šajā rakstā aplūkoto tematu. Tā kā grozījumi galvenokārt attiecas uz reorganizāciju apvienošanas ceļā, izmantojot pievienošanas procesu, šajā rakstā analizēto jautājumu loks tiks aplūkots, par piemēru ņemot tieši šo procesu. Tomēr tālāk minētais ar atsevišķiem izņēmumiem, kas attiecas tikai uz pievienošanu, ir piemērojams arī otram paveidam – sabiedrību saplūšanai.

Lai gan šajā rakstā aplūkoto mehānismu saknes galvenokārt meklējamas Direktīvā 2011/35/ES, liela ietekme, savulaik KCL ieviešot direktīvas prasības, ir bijusi Vācijas normatīvajiem aktiem. Par to liecina daudzu KCL iekļauto reorganizāciju regulējošo normu – ne tikai to, kas izriet no direktīvas prasībām – lielā līdzība ar attiecīgā Vācijas regulējuma prasībām, tādēļ rakstā tiks izmantotas Vācijas juridiskajā literatūrā un tiesu praksē izteiktās atziņas.

1. Dalībnieku sapulces kompetence pieņemt lēmumu par reorganizāciju un pieļaujamās atkāpes

1.1. Vispārējais princips

Dalībnieku aizsardzības kodols ir to ekskluzīvā kompetence izlemt sabiedrībai svarīgus jautājumus.⁹ Ņemot vērā reorganizācijas būtiskās sekas, lēmumu par sabiedrības reorganizāciju var pieņemt tikai katras reorganizācijā iesaistītās sabiedrības dalībnieku sapulce.¹⁰ Lēmuma būtiskumu uzsver fakts, ka tas jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.¹¹

1.2. Izņēmumi

Ar KCL veiktajiem grozījumiem pieļauta atkāpe no šī vispārējā principa. Proti, balstoties uz Direktīvas 2011/35/ES obligātajām prasībām, KCL paredzēti atsevišķi gadījumi, kuros lēmumu par reorganizāciju pieņem reorganizācijā iesaistītās sabiedrības valde, nevis dalībnieku sapulce. Lai secinātu, vai Direktīvā 2011/35/ES prasības KCL implementētas pareizi, tās jāaplūko konkrētāk.

1.2.1. Iegūstošajai sabiedrībai pieder visas pievienojamās sabiedrības daļas

Direktīvas 2011/35/ES 25. pants noteic, ka gadījumā, kad iegūstošajai sabiedrībai pieder visas (100%) pievienojamās sabiedrības daļas, dalībvalstis nepiemēro prasību par pienākumu [aut. piezīme – ne iegūstošās, ne pievienojamās sabiedrības] dalībnieku sapulcei lemt par reorganizāciju. Nacionālajos normatīvajos aktos¹² gan vienlaikus jānodrošina, ka iegūstošās sabiedrības mazākuma dalībniekiem¹³ ir tiesības pieprasīt sasaukt dalībnieku sapulci.¹⁴ Ja šāds pieprasījums bijis, lēmumu par reorganizāciju pieņem iegūstošās sabiedrības dalībnieku sapulce. Šīs Direktīvas 2011/35/ES prasības KCL ieviestas pareizi (sal. KCL 354.²–354.⁴ pantu) un vērtējamas pozitīvi, jo tās atvieglo un paātrina reorganizācijas procesu.

1.2.2. Iegūstošajai sabiedrībai pieder vismaz 90%, bet ne visas pievienojamās sabiedrības daļas

Līdzīgs risinājums paredzēts arī gadījumam, kad iegūstošajai sabiedrībai pieder vismaz 90%, bet ne visas pievienojamās sabiedrības daļas.