Par interesantu šā jēdziena iezīmi ir uzskatāma tā dažādā interpretācija un izmantošana. Proti, politiskās atbildības jēdzienu izmanto pie varas esošie politiķi, lai pamatotu sabiedrībā nepopulāru lēmumu pieņemšanu, savukārt opozicionāri to izmanto kā pamatojumu, lai pieprasītu pie varas esošo politiķu atkāpšanos no amata. Turpretim atsevišķi pētnieki to raksturo kā ideālu un pareizu rīcību, bet citi to dēvē par Latvijā pastāvošu bezatbildību. Papildus tam politiskās atbildības jēdziens ir izmantots arī normatīvajos aktos, tostarp Satversmē, tomēr tās precīzs un viennozīmīgs skaidrojums nav formulēts ne tiesību normās, ne arī tiesu praksē. Pētnieki nespēj vienoties par šā jēdziena vienotu izpratni, tāpēc formulē dažādas un ļoti atšķirīgas definīcijas. Savukārt, piemēram, angļu un vācu valodā tiek izmantoti jēdzieni ar dažādu saturu, kurus latviešu valodā ir iespējams apzīmēt ar vienu – politiskās atbildības – jēdzienu. Iepriekš minētais kļuva par ierosmi politiskās atbildības padziļinātai izpētei.¹

1. Politisko atbildību veidojošo elementu analīze

Veicot politiskās atbildības izpēti, ir jāizprot šā jēdziena saturs, identificējot, nošķirot un atsevišķi analizējot to veidojošos elementus, kā arī aplūkojot tos savstarpējā kopsakarā un saistot ar citiem elementiem. Skatot politiskās atbildības jēdzienu ar deduktīvās izziņas metodes palīdzību, sākotnēji var izšķirt divas pamatdaļas, kas šo jēdzienu veido, proti, atbildība un politika.

Atbildības raksturojums

Atbildība ir jēdziens ar ļoti plašu saturu. To var definēt kā sociālu fenomenu,² kas izpaužas dažādās formās un kuru var pētīt, izmantojot gan filozofiskas, psiholoģiskas, politiskas, gan arī juridiskas metodes. Ievērojot atbildības daudzējādās izpausmes, pētnieki nav nonākuši pie vienas konkrētas, visaptverošas šā jēdziena definīcijas.

Atbildība ir uzskatāma par kategoriju, kas atspoguļo indivīda, kolektīva un sabiedrības³ attiecības no sabiedrības normu un prasību izpildes viedokļa.⁴ Tā var izpausties kā parādība ("atbildēšana par ..."), kura izriet no pienākumu nepildīšanas uzliktajām sankcijām (saukšana pie atbildības), vai balstīta uz morālām un ētiskām vērtībām, kas nenosaka sankcijas, bet tikai pienākumus.

Personas atbildība izpaužas gan pret citām personām, gan pašai pret sevi, gan arī pret citiem subjektiem/objektiem, piemēram, ideju, dzīvnieku, Dievu u.c. Atbildību nosaka personu attieksme un uztvere, līdz ar to var veidoties dažādas atbildības izpausmes formas. Piemēram, 1) persona var justies atbildīga, bet netikt saukta pie atbildības; 2) atbildību var attiecināt uz personām, kuras neaptver jeb neapzinās atbildību; 3) pie atbildības var saukt personu tās sociālā statusa dēļ, – neatbilstošas rīcības, ja noteiktas personas to uzskata par nepieciešamu. Nevar izslēgt arī citu variāciju iespējamību. Jāpiebilst, ka par atbildības pamatu var kļūt rīcības, situācijas, sociālās vērtības vai iekšējā attieksme – domas.⁵ Atbildība var tikt pieņemta arī kā vērtība un subjektam raksturīgs tikums.⁶

Var izšķirt dažāda veida atbildības, kas izriet no tiesiskajām (juridiskā), morālajām (morālā), politiskajām (politiskā), reliģiskajām (reliģiskā) un citām normām, kuras, nosakot tiesības un pienākumus, regulē subjektu savstarpējās attiecības.

Turklāt papildus vēl var izdalīt korporatīvo, personisko, komunālo un sociālo atbildību. Šo četru veidu atbildības var konstatēt, balstoties uz rīcības raksturojumu: 1) kolektīva vai individuāla rīcība; 2) rīcība privātā vai publiskā sfērā.⁷ Jāpiebilst, ka minēto atbildību saturu galvenokārt veido juridiskā un morālā atbildība, tāpēc ir būtiski noskaidrot šo atbildību raksturojumu.

Tātad juridiskā atbildība izpaužas kā tiesiskās attiecības, kad katrai no pusēm ir jāatbild citas puses, valsts un sabiedrības priekšā. Normatīvajos aktos ir noteiktas normas, kuru neievērošanas rezultātā var iestāties personas atbildība – tās pamatā ir rīcība (darbība/bezdarbība),⁸ kas neatbilst normatīvajiem aktiem. Atkarībā no rīcības rakstura to var iedalīt kā civilo, kriminālo, administratīvo un disciplināro atbildību.⁹ Valsts tiesību teorijā tiek izdalīta arī konstitucionālā atbildība. Jāatzīst, ka līdzīgi kā analizējot citu veidu atbildības, pētnieki nav izveidojuši vienotu un visaptverošu juridiskās atbildības definīciju. Pastāv dažādas teorijas, no kurām lielāko atzinību ir guvušas: 1) Tiesisko attiecību teorija – atbildība kā tiesiska attiecība; 2) Teorija par nelabvēlīgo seku iestāšanos pārkāpējam – atbildība kā negatīva rakstura juridiskas sekas tiesību normu pārkāpējam; 3) Valsts piespiedu līdzekļu piemērošanas teorija – atbildība kā pret tiesību normu pārkāpēju piemērots valsts piespiedu līdzeklis; 4) Pozitīvās atbildības teorija, kas izdala divu veidu atbildību – pozitīvo kā tiesību normu ievērošana un pienākumu izpilde un negatīvo kā piemēroto sodu par tiesību normu neievērošanu.¹⁰

Savukārt morālā atbildība izriet no morālajām normām un var iestāties par rīcību, kas neatbilst izvirzītajām morāles prasībām.