Tajā laikā šie Ministru prezidenta brīdinājumi likās vēsturiski romantiska nodeva Latvijas valstiskuma tapšanas laikam, taču pēdējo gadu notikumi rāda, ka Latgales jautājums Latvijas valstiskuma kontekstā līdz šim vēl nav galīgi izdiskutēts.

9. Saeimas laikā atsevišķi no Latgales vēlēšanu apgabala ievēlētie Saeimas deputāti dažkārt runas no Saeimas tribīnes teica latgaliski.² Tomēr plašākas sabiedrības uzmanību latgaliešu valodas jautājums droši vien izpelnījās 11. Saeimas pirmajā sēdē, kad savus zvērestus divi Saeimas deputāti vispirms deva latgaliski.³ Pirms tam vēl plašāku rezonansi juristu vidē izpelnījās Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lemtais, norādot, ka latgaliešu valoda ir uzskatāma par svešvalodu un šajā valodā sastādīts dokuments nav atzīstams par sastādītu valsts valodā.⁴

Jānorāda, ka latgaliešu valodas jautājums ir nesaraujami saistīts ar Latgales statusu Latvijas valstiskumā. Latgaliešu attiecības ar Satversmi bijušas gana sarežģītas un daudzslāņainas.⁵ Bez Latgales autonomijas jeb pašpārvaldes prasības analīzes droši vien nebūs iespējams atsevišķu šīs prasības elementu precīzs novērtējums.⁶

Papildus tam jāņem vērā valsts valodas politikas apsvērumi. Latgaliešu valodas jautājums nav aplūkojams izolēti no latviešu valodas kā valsts valodas statusa un konstitucionālajām funkcijām.⁷ Kā norādījusi Satversmes tiesa, jebkuru normatīvo regulējumu "nevar vērtēt atrauti no Satversmes 4. panta, kas latviešu valodai Latvijas Republikā piešķir konstitucionālu statusu, jo Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski [..]. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka, neraugoties uz valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, vēsturiski izveidojušos apstākļu rezultātā latviešu valodas pietiekama lietošana valstī joprojām ir apdraudēta".⁸

Papildus tam jānorāda, ka attiecīgais jautājums apspriežams dažādu zinātņu atziņu perspektīvā, jo pat latgaliešu valodas statusa novērtējums (proti, atbilde uz valodnieku aprindās fundamentālo jautājumu par to, vai tā uzskatāma par patstāvīgu valodu vai latviešu valodas paveidu jeb dialektu) nav sniedzams tikai juridiski.⁹

Līdz ar to šajā rakstā autors mēģinās sniegt ieskatu latgaliešu valodas jautājuma konstitucionālā regulējuma ģenēzē, galveno uzmanību veltot debatēm par šo jautājumu Latvijas Satversmes sapulcē. Šeit gan jānorāda, ka Satversmes 4.panta papildināšana varētu būt grozījusi Satversmes sapulces izdarītos apsvērumus.¹⁰ Tomēr raksta mērķis nav komentēt mūsdienu diskusijas par latgaliešu valodu, drīzāk tieši pretēji – sniegt ieskatu vēsturiskajās debatēs, kas norisinājās Latvijas valstiskuma veidošanās periodā.

Latgaliešu valodas problēma

Latgales jautājums un tostarp debates par latgaliešu valodu ir nesaraujami saistīts ar Latvijas valstiskumu. Latvijas valsts tika izveidota, pašnoteicoties latviešu nācijai. Kā norādījis Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, tad "latviešu nācija īstenoja savas tiesības uz pašnoteikšanos, 1918. gada 18. novembrī nodibinot savu valsti – Latviju, kurā tika apvienotas latviešu nācijas apdzīvotās teritorijas. [..] Ja nebūtu latviešu nācijas un tās politiskās vēlmes dibināt savu valsti, tad tādas Latvijas nemaz nebūtu, jo nebūtu jēgas tieši šādas robežas (Kurzeme, Vidzeme, Latgale) noteikt".¹¹

Šim jautājumam savulaik uzmanību veltījusi Satversmes tiesa, atzīstot, ka "Satversmes 3. pantā paredzēta latviešu tautas pašnoteikšanās. Šis pants definē teritoriju, kurā ir pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visos tās apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos. Tādēļ Latvijas valsts atbilst latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām, ja tās teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. [..] Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku vienību [..]. Nacionālai valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā teritorija".¹²

Latvijas valstiskuma izveidē fundamentāla nozīme bija latviešu vēsturiski apdzīvoto etnogrāfisko apgabalu apvienošanai vienotā valstī. Tieši vēsturiskās Latgales nošķirtības pārvarēšana un Latgales pievienošana Vidzemei, Kurzemei un Zemgalei ļāva izveidot tādu Latvijas valsti, kāda tā ir. Bez Latgales Latvijas Republika kā nacionāla valsts nebūtu pilnīga un neīstenotu savu vēsturiski konstitucionālo misiju.¹³

Latvijas apvienošanas procesā sevišķi nozīmīga bija Latgales atmoda un Latgales kongresu vēsturiskie lēmumi.¹⁴ Latgales pievienošanas idejas popularizēšanā īpaši nopelni ir Francim Trasunam. Viņš skaidri formulēja principus, ka "mēs visi – kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši – esam tikai viena, nedalāma tauta [..] mums ir viena un tā pati latviešu valoda, neskatoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām [..] apvienošana mums nepieciešami vajadzīga tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā".¹⁵ Ne velti Valsts prezidents Jānis Čakste atvadu runā pie Franča Trasuna zārka atzina, ka tieši Francis Trasuns bijis tas vīrs, kurš Latvijas ģerbonī novietojis trešo zvaigzni.¹⁶

Tomēr ilgstošā Latgales attīstība nošķirti no pārējās Latvijas bija radījusi pietiekami būtiskas atšķirības Latgales latviešu un Baltijas latviešu mentalitātē, dzīvesveidā un pasaules uzskatā.¹⁷ Šo iemeslu dēļ Latgales kongress, lemjot par apvienošanos ar pārējo Latviju, prasīja sev atsevišķu pašvaldību, kā arī pilnīgas pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības lietās.¹⁸ Latgales atšķirība no pārējās Latvijas saglabājās visu parlamentārās Latvijas laiku. Kā atzīts vēsturnieku pētījumos, "Latgale dublēja un sarežģīja vispārējo Latvijas partiju sistēmu, veidojot pati savu reģionālo tīklu". Līdz ar to "Latvijas parlamentārā politika bija pat fragmentārāka un sarežģītāka nekā Igaunijai; to ietekmēja īpatnējā sociālā situācija tās dienvidaustrumu apgabalā – Latgalē."¹⁹

Viena no būtiskajām atšķirībām starp Latgales latviešiem un Baltijas latviešiem bija valoda.²⁰ Attīstoties nošķirti, vēsturiski bija izveidojusies pietiekami būtiska atšķirība starp Latgales latviešu un Baltijas latviešu valodu.²¹

Latvijas apvienošanas laikā bija nepieciešams nodrošināt arī Latgales integrāciju. Šo iemeslu dēļ Francis Trasuns veltīja daudz uzmanības valodas politikai. Viņš nepārprotami atzina, ka "mēs – latgalieši, kurzemnieki un vidzemnieki – esam viena latviešu tauta; ka mums visiem drīkst būt tikai viena literatūras valoda".²² Tieši tāpat viņš skaidri norādīja, ka "visai latviešu tautai ir tikai viena latviešu valoda pie izlokšņu dažādībām [..] mēs varam galvot, ka tauta runās tikai latviešu valodā, viena alga, kāda tur izloksne būs tautas mutē".²³

Tomēr Franča Trasuna politisko uzskatu pētnieki secinājuši, ka Franča Trasuna viedoklis valodas jautājumos nav bijis tik vienkāršs. Kā rakstījis Miķelis Bukšs, "viņš [šādu viedokli paudis] pirms Latvijas brīvvalsts laika – pa daļai, lai apvienotu visus apgabalus vienā valstī, pa daļai, lai latgaļiem varētu izkarot tās pašas tiesības, kādas bija pārējiem apgabaliem. [..] Kad, izkarojot brīvu valsti, arī latgaļi bija ieguvuši tās pašas tiesības kā pārējie latvieši, tad Trasuns nostājās pret latgaļu tālāku asimilāciju, bet cīnījās par latgaļu valodas līdztiesību ar mūsu valsts valodu".²⁴

Līdz ar to vienas latviešu valodas politika Francim Trasunam bija nepieciešama, lai pierādītu Latgales latviešu piederību Latvijai un pretotos iespējai veidot Latvijas valsti bez Latgales. Taču tas neizslēdz, ka Latvijas valstī Latgales latviešu valodai var tikt piešķirtas kādas sevišķas tiesības. "Satversmes sapulcē ir runāts par to, ka latgaļu valoda nebūs vajadzīga, tiklīdz visi latgalieši būs iemācījušies lejaslatviešu valodu. Bet vai tad kāds kulturāls cilvēks aizmirst savu valodu, tiklīdz tas iemācās citu? Cik daudz mūsu tauta būtu ieguvusi, ja būtu piepildījies Trasuna Satversmes sapulcē izteiktais gudrais vēlējums, lai visi latgalieši prastu baltiski un visi baltieši iemācītos latgaliski!"²⁵

Šajā kontekstā nepieciešams norādīt, ka Francis Trasuns Saeimas sēdēs savulaik konsekventi runājis latgaliski: "Trasuns, kurš pilnīgi pārvaldīja latviešu valodu, lai citu novadu pārstāvjos radītu saprašanu un cieņu pret Latgali, vienmēr Saeimā runāja latgaliski. [..] Katru reizi, uzsākot runu,: "Mani kungi" – un tik spēra latgaliski tālāk. Saeimā, īpašā nodalījumā pie runātāju tribīnes, sēdēja stenogrāfistes un katru runu pierakstīja. Sūdzējās, ka F. Trasunam esot grūti izsekot, jo viņš savā runā lieto dažus grūti saprotamus vārdus."²⁶

Satversmes sapulces izšķiršanās

Latvijas apvienošanas procesā jaunajai valstij bija jāformulē sava valodas politika, tostarp jāpauž attieksme pret latgaliešu valodu. Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabinets Satversmes sapulces laikā pieņēma "Noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu".²⁷

Noteikumi paredzēja, ka "visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē". Tāpat tika pieļauts, ka "Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm".²⁸

Tomēr šajos noteikumos tika ietverts tikai pagaidu risinājums. Konceptuāli valsts valodas politiku vajadzēja formulēt Satversmes sapulcei, izstrādājot Satversmi.

Satversmes sapulces debates par latgaliešu valodas lietošanas iespējām plaši izmantotas Augstākās tiesas Senāta lēmumā. Varētu pat atzīt, ka Augstākās tiesas Senāts savu lēmumu balstīja vēsturiskajā iztulkošanas metodē, proti, senatori ļoti rūpīgi studējuši Satversmes sapulces locekļu Franča Kempa, Franča Trasuna, Kārļa Deķēna, Jāņa Purgala un Kārļa Skalbes teiktās runas.²⁹

Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova paudusi viedokli, ka nav nepieciešams konstitūcijas tekstā konstitucionālajam likumdevējam izlemt par valsts valodu; pietiek ar to, ka konstitucionālais likumdevējs attiecīgajā valodā sacerējis konstitūcijas tekstu: "Valoda, kurā konstitūcija tiek pieņemta, ir uzskatāma par valsts valodu. [..] Satversme ar savu pastāvēšanu apliecināja tautas gribu un izvēli savas valsts pamatus pasludināt latviešu valodā, kas ir neatņemama konstitucionāla vērtība."³⁰

Neskarot salīdzinošo konstitucionālo tiesību perspektīvu, Satversmes ģenēzes kontekstā šāds viedoklis varētu būt apšaubāms vismaz divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, apstāklis, ka 1922. gada 15. februārī pieņemtajā Satversmes tekstā nebija ietverta atsevišķa norma par valsts valodu, neliecina, ka Satversmes tēviem nav bijis šāds nolūks. Kā zināms, Satversme bijusi iecerēta divās daļās. Atbilstoši Satversmes tēvu iecerei valsts valodas jautājums bija apspriežams Satversmes II daļā. Tās projekta 115. pants paredzēja: "Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums."³¹ Lai arī Satversmes II daļa tikusi noraidīta, tomēr, kā pamatoti norādījis Augstākās tiesas Senāts, "Satversmes II daļas projekta tapšanas vēsture satur būtiskus argumentus par tagad 4. pantā lietotā latviešu valodas jēdziena saturu" un tādēļ ņemami vērā Satversmes 4. panta interpretācijā.³²

Otrkārt, Satversmes sapulces debates par latgaliešu izloksnes tiesībām liecina, ka pastāvēja pietiekami būtiskas un konceptuālas diskusijas par valsts valodas formām.

Izskatot Satversmes II daļas projektu 2. lasījumā, Francis Kemps iesniedza priekšlikumu papildināt Satversmes 115. panta pirmo teikumu ar vārdiem "pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne".

Pamatojot savu priekšlikumu, Francis Kemps norādīja: "Valsts valodas jautājums ir svarīgs jautājums. [..] konstitūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas – mūsu trešo zvaigzni – Latgali. [..] Mēs nenoliedzam, ka esam tie paši latvieši, bet mēs arī pastrīpojam, ka mums ir sava izloksne un sava vecā literatūra. [..] Latgaliešu izloksne ir plaša, kura aptver visu Latvijas austrumu daļu un kura sadalās uz mazākām izloksnēm. [..] Šinī izloksnē tiek drukātas grāmatas, avīzes, viņa tiek pasniegta skolās un Latgales pašvaldības iestādēs tiek pieņemta, tā kā balsot pret šo manu papildinājumu, balsot pret šī paragrāfa paplašinājumu būtu tas, ka mēs Latgalei gribam aizbāzt muti ciet."³³

Francis Trasuns šajās debatēs arī skaidri formulēja savu pozīciju valodas jautājumā: "Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu."³⁴

Tomēr Satversmes sapulces vairākums noraidīja Franča Kempa priekšlikumu. Konceptuāli valsts valodas jautājumu traktēja Kārlis Skalbe. Viņš uzsvēra: "Kungi, nav divas valodas, ir viena latviešu valoda. Mēs prasām no jums, latgalieši, ja jūs sevi patiesi uzskatiet par latviešiem, lai jūs prastu valsts valodu cienīt. [..] Mums valoda ir jāapvieno, jo, ja mēs apvienojamies administratīvi, tad arī jāapvieno valoda. Valsts valoda ir mūsu literatūras valoda, un tā mums jāciena."³⁵

Līdzīgu viedokli par Satversmes II daļas projektu Satversmes komisijas vārdā pauda referents Jānis Purgals: "Satversmes komisijā nebija ne mazāko šaubu par to, ka valsts valoda var būt tikai latviešu literatūras valoda un nevis kāda no izloksnēm, lai to lietotu, kur lietodami, vai nu Latgales trijos apriņķos un Gulbenes apgabalā. Viscaur par valsts valodu ir uzskatāma latviešu literatūras valoda. [..] domas Satversmes komisijā bija tādas, ka nevar atsevišķā apgabalā mūsu literārās valodas vietā lietot kādu izloksni kā oficiālu valodu."³⁶

Apspriežot Satversmes 115. pantu trešajā lasījumā, vairāki Latgales deputāti bija iesnieguši priekšlikumu šo pantu papildināt ar vārdiem, ka "Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības".³⁷ Arī šajā reizē latgaliešu priekšlikums tika noraidīts. Pret viņu priekšlikumu uzstājās Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks: "[..] katra latvieša, kā kurzemnieka, tā vidzemnieka, tā latgalieša interesēs ir, lai mums būtu viena valoda; jo lielāks būs mūsu skaits, jo stiprāka būs mūsu kultūra, un jo stiprāks būs viņai pamats, jo labāk varēs viņa zelt un augt. [Priekšlikuma] kulturālās sekas ir nevēlamas."³⁸

Ņemot vērā Satversmes sapulces locekļu debates, Augstākās tiesas Senāts taisīja slēdzienu, ka "ar jēdzienu "latviešu valoda" Latvijas Republikas Satversmes 4. pantā ir aptverta latviešu literārā valoda".³⁹ Savukārt no tā tika atvasināts secinājums, ka "citas izloksnes vai valodas [..] ir svešvalodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas sastādīts svešvalodā".⁴⁰

Tomēr, ņemot vērā Satversmes sapulces debates, atvasināt šādu secinājumu no vēsturiskā konstitucionālā likumdevēja gribas nevar vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, neviens Satversmes sapulces loceklis ne reizi nav apgalvojis, ka latgaliešu valoda būtu uzskatāma par svešvalodu. Tieši pretēji – gan Kārlis Skalbe un Kārlis Deķēns, gan arī Marģers Skujenieks un Jānis Purgals – tiecās pierādīt, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas sastāvdaļa. Satversmes sapulces vairākums tiecās nevis izslēgt latgaliešus no latviešu nācijas, kas loģiski izrietētu, ja atzītu viņu izloksni par svešvalodu, bet gan tieši pretēji – nodrošināt pēc iespējas ciešāku latviešu nācijas savstarpējo integrāciju.

Otrkārt, Satversmes sapulces locekļu debates par latgaliešu izloksni nevar aplūkot ārpus plašākā Latgales pašpārvaldes jeb autonomijas konteksta. Latgales deputātu iebildumus bieži izraisīja ne tik daudz vēlme saglabāt savu autonomiju, kā protests pret Latvijas valdības politiku Latgales latviskošanā. Arī debatēs par latgaliešu izloksnes statusu galvenie Franča Trasuna un Franča Kempa pārmetumi izskan par Latvijas valdības politiku Latgalē, tostarp attieksmi pret latgaliešu izloksnē runājošajiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka neviens no viņiem neapšaubīja latviešu literāro valodu kā valsts valodu. Latgales deputātu priekšlikumi bija vērsti uz speciāla statusa paredzēšanu latgaliešu izloksnei, lai novērstu latgaliešus diskriminējošo Latvijas valdības politiku.

Treškārt, Augstākās tiesas Senāta interpretācijā nav ņemts vērā kāds būtisks Kārļa Skalbes izteikums. Runājot par nepieciešamību apvienot valsti ar vienu valodu, viņš citastarp par latgaliešu izloksni saka: "Tā ir izloksne, tāpat kā pastāv daudzas citas izloksnes mūsu tautā. Mēs viņiem šīs izloksnes tiesības neliedzam un neapgrūtinām latgaliešus, kad viņi runā savā izloksnē tiesās un citās iestādēs, bet nevar prasīt, lai mūsu valsts ierēdņi atbildētu viņu izloksnē, jo visās iestādēs valda rakstu valoda, kura ir nodibinājusies."⁴¹

Šā teikuma kontekstā Augstākās tiesas Senāta argumentācija vairs nav tik pārliecinoša, jo Kārlis Skalbe skaidri formulējis savu priekšlikumu mērķi, proti, izvairīties no papildu priekšrocību piešķiršanas latgaliešu valodai, kas varētu izpausties, piemēram, kā obligāts iestāžu pienākums atbildēt latgaliešiem latgaliski, nevis latviešu literārajā valodā.

Lai apšaubītu Augstākās tiesas Senāta sniegto konstatējumu, ka latgaliešu valoda uzskatāma par svešvalodu, var vērst uzmanību uz Satversmes tiesu, kas spriedumā vairākkārt citējusi darbu fragmentus, kuri rakstīti latgaliešu rakstu valodā.⁴² Satversmes tiesa šos fragmentus sprieduma tekstā citēja oriģinālrakstībā, nepārveidojot atbilstoši literārās latviešu valodas prasībām, kā arī nesniedzot šo fragmentu tulkojumu latviešu valodā. No tā var secināt, ka Satversmes tiesa tekstu, kas rakstīts latgaliešu rakstu valodā, neuzskata par svešvalodā rakstītu tekstu.

Iespējamās konsekvences

Latgaliešu valodas jautājums ir Satversmes līmeņa jautājums. Latgaliešu valodas jautājums apspriežams nacionālas valsts principa ietvaros, ņemot vērā Satversmes 1., 2., 3. un 4.pantu prasības, kuros attiecīgais nacionālas valsts princips pietiekami skaidri un precīzi izvērsts.

Kā norādījis Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits: "Latvija, kā tas izriet no Satversmes tiesas judikatūras, tāpat kā gandrīz visas Eiropas valstis, ir ne vien politiski, bet arī valststiesiski nacionāla valsts. Latvija ir latviešu nācijas valstisks veidojums. [..] Latviešu nācija ir Latvijas valsts causa, iemesls, pamats. [..] Līdz ar to latvieši ir valsts nācija, kas nosaka valsts specifisko valodas un kultūras identitāti. Satversmē šis princips nav expressis verbis ierakstīts, jo tas kā pašsaprotams izrietēja no Latvijas valsts dibināšanas vēstures un dokumentiem."⁴³

Nacionālas valsts virsprincipa elementi aptver latviešu valodas kā valsts valodas konstitucionālo rangu (Satversmes 4. pants), valsts pienākumu veicināt latviešu kultūras un informatīvās vides attīstību, kā arī nacionālajām interesēm atbilstošu pilsonības jautājumu noregulējumu.⁴⁴ Šajā kontekstā īpaši nepieciešams ņemt vērā arī Valsts valodas likuma 1. pantā definētos mērķus.⁴⁵

Tāpat jāņem vērā, ka Satversmes tiesa, pamatojoties uz latgaliešu trimdā tapušajiem pētījumiem, iezīmējusi arī Satversmes 3. panta iekšējo dimensiju: "Satversmes 3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali."⁴⁶

Satversmes tiesa Satversmes 3. pantā ir saskatījusi likumdevēja pienākumu ņemt vērā, ka Latvijas vienoto valsti vēsturiski izveidojušās četras latviešu apdzīvotās zemes, starp kurām Latvijas izveidošanas laikā ir pastāvējušas un vēl joprojām pastāv zināmas atšķirības.⁴⁷ Latgaliešu valoda neapšaubāmi ir vērā ņemama Latgales vēsturiskās attīstības savdabība, kura konstitucionāli tiek aizsargāta ar Satversmes 3. panta starpniecību. Līdz ar to nacionālas valsts principu sistēmā latgaliešu valodai ir nodrošināma pienācīga vieta, jo Latgales vēsturiskā savdabība arī ir Latvijas nacionālās identitātes sastāvdaļa un konstitucionāli aizsargājama vērtība. Tomēr latgaliešu valodas aizsardzība nevarētu tikt pretstatīta Latvijas kā nacionālas valsts interesēm un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanai šajā valstī. Tieši pretēji – latgaliešu valodas saglabāšanai un popularizēšanai jākalpo latviešu valodas lomas ietekmes palielināšanai Latvijas kultūrvidē, jo īpaši Latgalē. Šādas interpretācijas konsekvence precīzi ietverta Valsts valodas likuma 3.panta ceturtajā daļā.⁴⁸

Līdz ar to droši vien šaubas nerada apstāklis, ka personas varētu lietot latgaliešu valodu savstarpējā komunikācijā. Savukārt personas komunikācija ar valsti latgaliešu valodā būtu apspriežama atbilstoši administratīvajā procesā labi zināmajam labas pārvaldības principam un privātpersonas tiesību ievērošanas principam.⁴⁹ Tomēr būtu apšaubāms, ka šobrīd kāds varētu prasīt, lai jebkurš cits valsts iedzīvotājs saprastu latgaliešu valodu.

Šo perspektīvu precīzi iezīmējis 9. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, aizrādot par latgaliešu valodas lietošanu Saeimas debatēs: "Saeimas kārtības rullis nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Es pieņemu, ka jūs šajā gadījumā runājāt latviešu valodas dialektā, tāpēc es neaizrādīju jums, bet es lūgtu šo praksi pārāk neturpināt, jo mums ir ļoti svarīgi, lai mēs saprastu cits citu, to, ko mēs sakām, taču Saeimas sēdē dažkārt ir grūtības ar saprašanu. Bet šajā gadījumā es neaizrādīju tāpēc, ka uzskatu to par latviešu valodas dialektu. Tomēr Satversme mums skaidri nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda."⁵⁰

¹ Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm.

² Sk., piem.,: Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas pirmās sēdes 2007. gada 11. janvārī stenogramma. Pieejama: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070111/st070111.htm; Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm; Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas divpadsmitās sēdes 2007. gada 22. martā stenogramma. Pieejama: http://159.148.23.174/steno/Saeima9/070322/st070322.htm.

³ Latvijas Republikas 11. Saeimas 2011. gada 17. oktobra sēdes audio­ieraksts. Pieejams: http://saeima.lv/lv/streams/steno/skan_Hell.htm.

⁴ Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. -A-228. lpp. Lēmuma 6.–10. punkts.

⁵ Šīs problēmas ieskatam sk.: Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25.–28. lpp.; Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.; Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 3.–10. lpp.

⁶ Sal.: Goba I. Latgales pašpārvaldes priekšlikumi Latvijas Republikas Satversmes sapulcē (1920–1922). Vēsture: avoti un cilvēki. Humanitārās fakultātes XVI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture X. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds "Saule", 2007, 81.–88. lpp.

⁷ Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 24. maija viedoklis. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008–2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 77.–101. lpp. Viedokļa 20.–27. punkts. Plašāk sk.: Džozefs Dž.Ē. Valoda un politika. Rīga: Zinātne, 2008.

⁸ Par Izglītības likuma 59. panta otrās daļas otrā teikuma daļā par piedalīšanos privāto izglītības iestāžu finansēšanā, ja tiek īstenotas izglītības programmas valsts valodā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam (saistībā ar Pirmā protokola 2. pantu): Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. 2005-02-0106. Sprieduma 9. punkts. Latvijas Vēstnesis, 16.09.2005., Nr. 148.

⁹ Autors šā raksta ietvaros vienkāršības labad lieto formulējumu "latgaliešu valoda", taču tas nenozīmē, ka līdz ar to autors ir paudis viedokli par to, vai latgaliešu valoda uzskatāma par patstāvīgu valodu vai dialektu. Dažviet tādā pašā nozīmē lietots formulējums "Latgales latviešu valoda". Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu analīzē saglabāts tajā laikā lietotais formulējums "latgaliešu izloksne".

¹⁰ Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Latvijas Vēstnesis, 23.10.1998., Nr.308/312.

¹¹ Pleps J., Litvins G. Satversmes jautājumi ekonomiskās krīzes apstākļos. Intervija ar Egilu Levitu. Jurista Vārds, 22.09.2009., Nr. 38(581).

¹² Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Sprieduma 40. punkts. Latvijas Vēstnesis, 30.11.2007., Nr. 193.

¹³ Turpat, 17.–19., 38.–40. punkts.

¹⁴ Plašāk sk.: Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133.–160. lpp.; Puisāns T. Francis Trasuns – latviešu tautas vienotājs. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 47.–65. lpp.

¹⁵ Trasuns F. Par latviešu apvienošanu tautiskā, administratīvā un kulturālā ziņā. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 120. lpp.

¹⁶ Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 87. lpp.

¹⁷ Plašāk sk.: Kemps F. Latgales likteņi. Rīga: Avots, 1991, 133.–160. lpp.; Trasuns F. Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu apvienošanu. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 131.–134. lpp.

¹⁸ Plašāk sk.: Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.

¹⁹ Rotčailds Dž. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 432. lpp. Plašāk sk.: Ščerbinskis V. Latgaliešu partijas un politiķi: vēsturisks pārskats. Latgališu politiķi un politiskās partijas neatkarīgā Latvijā. Sastādītāji: Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis. Rīga: Jumava, 2006, 11.–40. lpp.

²⁰ Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 89.–92. lpp.

²¹ Trasuns F. Vārds no latgalieša. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 114.–116. lpp.

²² Trasuns F. Atbilde kritiķim, kāpēc mēs, latgalieši, rakstām latgaliešu izloksnē. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 110. lpp.

²³ Trasuns F. Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu apvienošanu. Trasuns F. Dzīve un darbi. I. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1997, 133. lpp.

²⁴ Bukšs M. Francis Trasuns 1864–1926. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 41. lpp.

²⁵ Zalāne P. Fraņča Trasuna idejiskā nozīme. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 91. lpp.

²⁶ Krustāns V. Francis Trasuns – valstsvīrs un garīdznieks. Francis Trasuns. Viņa darbīgais mūžs un traģiskais noslēgums. Rakstu krājums. Sastādījis Jānis Šķirmants. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 115. lpp.

²⁷ Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu. Valdības Vēstnesis, 17.08.1921., Nr. 183.

²⁸ Turpat.

²⁹ Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. - A-228. lpp. Lēmuma 7., 9. punkts.

³⁰ Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista Vārds, 18.10.2011., Nr. 42(689).

³¹ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.) lpp.

³² Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223. - A-228. lpp. Lēmuma 6. punkts.

³³ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 726.(972.)–728.(974). lpp.

³⁴ Turpat, 730.(976.) lpp.

³⁵ Turpat, 732.(978.)–733.(979.) lpp.

³⁶ Turpat, 736.(982.) lpp.

³⁷ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 933.(1179.) lpp.

³⁸ Turpat, 938.(1184.) lpp.

³⁹ Tiesvedības valoda administratīvajā procesā. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SKA-596/2009. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi. 2009. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, A-223.–A-228. lpp. Lēmuma 7. punkts.

⁴⁰ Turpat, 10. punkts.

⁴¹ Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 34. sēdes 1922. gada 5. aprīlī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 733.(979.) lpp.

⁴² Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, 2007. gada 30. novembris, Nr. 193(3769). Sprieduma 33.1, 39.2. un 39.3. punkts.

⁴³ Pleps J., Litvins G. Satversmes jautājumi ekonomiskās krīzes apstākļos. Intervija ar Egilu Levitu. Jurista Vārds, 22.09.2009., Nr. 38(581). Sk. arī: Par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskā valsts iekārtā: Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 24. maija viedoklis. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008–2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 84. lpp. Viedokļa 12.3. punkts.

⁴⁴ Turpat.

⁴⁵ Valsts valodas likums. Latvijas Vēstnesis, 21.12.1999., Nr. 428/433.

⁴⁶ Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102. Latvijas Vēstnesis, 30.11.2007., Nr. 193(3769). Sprieduma 40.5. punkts.

⁴⁷ Plašāk sk.: Pleps J. Satversmes jautājumi latgaliešu trimdā. Jurista Vārds, 22.07.2008., Nr. 27(532).

⁴⁸ Valsts valodas likums. Latvijas Vēstnesis, 21.12.1999., Nr. 428/433

⁴⁹ Plašāk sk.: Vispārējo tiesību principu piemērošana Uzņēmumu reģistrā. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs: Vēsture. Prakse. Komentāri. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 94.–96.; 111.–113. lpp.

⁵⁰ Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas pirmās sēdes 2007. gada 11. janvārī stenogramma. Pieejama: http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070111/st070111.htm.