Intelektuālā īpašuma¹ specifika prasa atšķirīgu pieeju un risinājumus daudzos materiālo un procesuālo tiesību jautājumos. Savas nemateriālās dabas dēļ intelektuālais īpašums jo īpaši ir pakļauts nesankcionētas izmantošanas jeb pārkāpumu riskam. Atšķirībā no tradicionālā īpašuma praktiski nav iespējams aizsargāt intelektuālo īpašumu fiziskā veidā un pirms pārkāpuma.² Lai Satversmē garantētā autortiesību, patenttiesību un preču zīmju aizsardzība³ nebūtu tikai deklaratīva, tiesību sistēmas uzdevums ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus⁴ ar efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuriem būtu arī preventīva iedarbība. Viens no būtiskākajiem līdzekļiem šā mērķa sasniegšanā ir tiesību īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, proti, iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitutio in integrum) un nodarītā kaitējuma kompensēšana. Zaudējumu jēdziens intelektuālā īpašuma tiesībās atšķiras no zaudējumu jēdziena, kādu to zinām no Civillikuma. Šis raksts ir veltīts šo atšķirību noskaidrošanai.