Pirmām kārtām jāuzteic laikraksta "Jurista Vārds" redakcija, kas pievērsusies šiem jau sen komersantiem sāpīgajiem jautājumiem.

Uzņēmumu reģistrs ikdienā saskaras ar komersantiem un to dalībniekiem vai akcionāriem, kas likuma nepilnību vai neefektivitātes dēļ zaudē savu īpašumu un biznesa iespējas. Šie cilvēki vēršas Uzņēmumu reģistrā ar lūgumu palīdzēt. Bieži Uzņēmumu reģistrs kā iestāde, kas tieši un pirmā saskaras ar komersantiem, tiek vainota pie likuma nepilnībām.

Cilvēcīgi tas ir saprotams, tomēr Uzņēmumu reģistrs kā atsevišķa iestāde nevar atrisināt visas viņu problēmas likumdevēja vai tiesībsargājošo instanču vietā. Par savas kompetences tiesību jautājumiem Uzņēmumu reģistrs no savas puses cenšas piesaistīt kvalificētus tiesību ekspertus un par savu praksi informēt juristu sabiedrību¹. Uzņēmumu reģistrs norāda komersantiem uz problēmas risināšanas ceļu, tajā pašā laikā mēs redzam, kas tas ir ceļš uz nekurieni. Proti, pastāv ļoti liela varbūtība, ka pēc tam, kad cietusī persona izies gauso problēmas risināšanas ceļu, no viņa īpašuma vai biznesa nebūs palicis nekas pāri. Likumdevējs ir atstājis civiltiesisku strīdu risināšanu pašu privātpersonu ziņā. Tas nozīmē, ka ne Uzņēmumu reģistrs, ne kāda cita valsts iestāde nevar pašu privātpersonu vai tiesas vietā atrisināt viņu strīdus. Tomēr tādā gadījumā valstij būtu pienākums nodrošināt ātru un efektīvu mehānismu, kā šos strīdus novērst vai arī mazināt to rašanās iespēju.

Tiesas ir tik noslogotas, ka tās nespēj laikus izšķirt strīdus, lai no paša tiesvedības procesa ilguma nezustu jēga censties aizstāvēt savu taisnību. Nevienam nav šaubu, ka komercdarbībā katra diena ir no svara, bet gadu ilga lietu izskatīšanas perspektīva jau nozīmē zaudētu lietu pēc būtības. Arī šķīrējtiesu sistēma nevar garantēt drošu un taisnīgu strīdu izšķiršanas iespēju, turklāt ne visos gadījumos problēmas risinājums piekrīt šķīrējtiesām. Līdz ar to atliek radīt preventīvus apstākļus, kas mazina komersantu tiesību aizskāruma iespējas.

Protams, vienmēr jāpatur prātā, ka katra papildu prasība komersantam nozīmē arī papildu izdevumus un laiku, kas tiek atrauts no tiešās komercdarbības. Tāpēc ir jāizsver, vai atsevišķu indivīdu tiesību apdraudējums ir samērojams ar visiem komersantiem un ar tiem saistītām personām uzlikto papildu pienākumu.