Pēdējos gadu desmitus Eiropas Savienība virzās uz vienotu Eiropas līgumtiesību izstrādi, bet pēdējā dekādē aktīvu darbību šajā virzienā veikusi Eiropas Komisija. Lai arī pastāv vairāki Eiropas līgumtiesības apvienojošie dokumenti (Eiropas līgumtiesību principi, Eiropas līgumu kodekss, Kopējā modeļa projekts u. c.), tomēr joprojām vienots viedoklis par Eiropas līgumtiesību saturu ir tikai tapšanas stadijā.
1. Vienotu Eiropas līgumtiesību juridiskais statuss
Līgumtiesību harmonizācijas laikmetā, kad salīdzinoši īsā laikā ir tapuši vairāki dokumenti, kas sistēmiski apvieno līgumtiesību principus (UNIDROIT principi,1 Eiropas līgumtiesību principi,2 Eiropas līgumu kodeksa projekts,3 Kopējā modeļa projekts4 (angļu val. – Draft of common frame of reference; turpmāk tekstā – DCFR) u. c.), īpaši aktuāls ir jautājums par šo dokumentu ietekmi uz Latvijas līgumtiesību saturu, ievērojot vienotu Eiropas līgumtiesību izpratni un principus.
Ņemot vērā Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un līdz ar to arī kopējā Eiropas tiesību izpratnes sistēmā, turpmāka Latvijas līgumtiesību attīstība nevar notikt, nerēķinoties ar kopējām Eiropas līgumtiesību pilnveidošanas aktivitātēm.
Kā pēdējais un nozīmīgākais jaunums vienotu Eiropas līgumtiesību izstrādē jāmin DCFR, kura autori ir atzīstami civiltiesību zinātnieki. Lai arī DCFR vēl ir projekta stadijā un apspriedei plašākai sabiedrībai nodots vien 2008. gada janvārī (ar papildinājumiem 2010. gadā), tomēr tā izstrāde ir papildu solis vienotas līgumtiesību izpratnes veidošanā.
Iepriekš minētie dokumenti ir svarīgi vienotas Eiropas līgumtiesību izpratnes veidošanā, tomēr jāatzīst, ka pagaidām tas ir tikai akadēmiska rakstura materiāls, ko pušu tiesiskajās attiecībās kā tiesību avotu var piemērot tikai tad, ja puses par to ir vienojušās līgumā. Tādējādi minēto dokumentu nenoteiktais juridiskais statuss nav drošs palīgs ES četru brīvību – preču, pakalpojumu un kapitāla aprites un personu pārvietošanās brīvības5 – sekmīgā realizācijā. Tomēr, ievērojot Eiropas Savienības lomu līgumtiesību pilnveidošanā un harmonizēšanā, DCFR ir jāuzskata par pašu nozīmīgāko sasniegumu šī mērķa īstenošanā. Oficiālo institūciju dalība tā radīšanā novieto to augstāk par visiem iepriekšējiem mēģinājumiem radīt vienotas Eiropas līgumtiesības, kuri balstījās vienīgi uz akadēmisku iniciatīvu.
Eiropas Komisija pēc apspriedes ar sabiedrību (sk. Eiropas Komisijas 2003. gadā izdoto dokumentu "Vairāk saskaņotas Eiropas līgumtiesības. Rīcības plāns"6) nolēma uzsākt veidot vienotu Eiropas līgumtiesību modeli,7 kura uzdevums būtu radīt vienotu juridisko terminoloģiju un jurisprudences pamatprincipus, kā, piemēram, zaudējumu definīciju, tiesiskās sekas līguma pārkāpuma gadījumā. Otrs šī modeļa (ko tagad dēvē par Kopējo modeli jeb DCFR) uzdevums ir veidot pamatu nākotnes Eiropas līgumtiesībām.
2003. gadā notikušajās darba grupas sēdēs par DCFR izstrādi to saturs tika paplašināts, aptverot šādus jautājumus: līgumu noslēgšana, apstākļi, kādos gribas izteikums uzskatāms par saistošu, noteikumi par līguma formas prasībām, atkāpšanās tiesību izmantošana, saistību noilguma termiņš, līguma nepildīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas regulējums, pārstāvju pilnvarojuma apjoms, atbildības un tās apmēra noteikšana, kā arī metodes, ar kurām konstatējams standarta līguma noteikumu akcepts. Pēc vairāku gadu darba Kopējā modeļa projekts jeb DCFR ir pieejams apspriedei un ikviens var vērtēt tā atbilstību un nepieciešamību vienotu Eiropas līgumtiesību izstrādē.
Kā norādījis tiesību zinātnieks O. Lando, DCFR ir jāsniedz risinājumi tad, ja ES direktīvas vai citi ES normatīvie akti rada neskaidrības.8 Jāpiekrīt, ka ES normatīvo aktu neatbilstību gadījumā ir nepieciešams palīgavots, taču, ņemot vērā DCFR neskaidro juridisko statusu (pagaidām nav plānots, ka Kopējais modelis būs saistošs ES dalībvalstīm), jāsecina, ka Eiropas Komisijas izvirzītais uzdevums var nesasniegt gaidāmo mērķi.
Neraugoties uz DCFR nesaistošo statusu, tas tomēr ir vērā ņemams dokuments, un, balstoties uz to, tiks mēģināts maksimāli harmonizēt Eiropas Savienības nacionālo dalībvalstu atšķirības līgumtiesību regulējumā. Tā kā DCFR, Eiropas Komisijas ieskatā, ir viens no galvenajiem dokumentiem, kam jābūt par pamatu Eiropas līgumtiesību harmonizēšanā, detalizētāk jāpievēršas DCFR saturam, īpašu uzmanību veltot tādiem līgumtiesību institūtiem, kuri atšķiras no Latvijas līgumtiesībās sastopamajiem vai arī ir ievesti pilnīgi no jauna.
2. Būtiskākie līgumtiesību jauninājumi DCFR salīdzinājumā ar Latvijas tiesībām
Publiskai apspriedei nodotais DCFR regulē galvenos līgumtiesību jautājumus, papildus pievēršot uzmanību atsevišķu speciālo līgumu veidu regulējumam.
DCFR autori darbu pie tā beidza 2008. gada beigās, savukārt pilns darba atspoguļojums, kur ietverti arī dalībvalstu normatīvo aktu piemēri un prakses materiāli, tika publicēts vien 2010. gadā. Paši DCFR projekta autori uzsver, ka viens no noteikumu projekta sagatavošanas mērķiem ir "kalpot par projekta paraugu "politiska" kopējā modeļa izveidei".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.