Lai nodrošinātu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa Pārejas noteikumu 13. punktā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietu piekritības maiņu no administratīvajām tiesām uz vispārējās jurisdikcijas tiesām, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi likumprojektu "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" (apstiprināts Ministru kabineta 2011. gada 19. oktobra sēdē, prot. Nr. 60 62.§, TA-2352 ). Radīta arī jauna Administratīvo sodu sistēmas attīstības koncepcija. Izstrādājot jauno koncepciju un minēto likumprojektu, administratīvās atbildības tiesiskajā regulējumā ir apzinātas vairākas būtiskas problēmas. Šo problēmu risināšanai nepieciešams plašāks skaidrojums un diskusijas juristu aprindās. Rakstā aplūkoti divi jautājumi – pašvaldību loma administratīvo sodu sistēmā, kā arī pašvaldību kompetence administratīvo pārkāpumu izskatīšanā un administratīvo sodu piemērošanā.
Valsts varas monopols un leģitimitāte
Nav šaubu, ka tiesiskais regulējums administratīvo pārkāpumu jomā pieskaitāms pie publiskajām tiesībām. Turklāt administratīvo pārkāpumu tiesības ir nesaraujami saistītas ar valststiesībām, jo tas ir viens no veidiem, kā valsts realizē savu varu pār tās pilsoņiem. Viens no valsts varas un darbības galvenajiem uzdevumiem ir garantēt sabiedrisko mieru un tiesisko drošību. Šis uzdevums atvasināts no valsts uzraudzības un kontroles funkcijas, kuras realizācija ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Lai realizētu šo funkciju, jānodrošina vienveidīga un paredzama kārtība, ko savukārt realizē ar tiesību normu palīdzību. Valsts varas "ietērpšana" tiesību normā sniedz iespēju leģitīmi realizēt piespiedu metodi, lai garantētu vispārpieņemtās kārtības un uzvedības noteikumu ievērošanu.
Kā atzinis Erlangenes Nirnbergas Universitātes profesors Dr. Reinholds Cipeliuss, lai varētu izpildīt kārtību un mieru nodibinošo funkciju, valstisko lomu izpildītājiem jāpiešķir valsts vara ar pilnvarām (atbilstoši viņu kompetencei) saistoši regulēt izturēšanos sabiedrībā un ar varas līdzekļiem panākt noteikto izturēšanos, ārkārtējā gadījumā lietojot fizisku varu. Sankcijas, kas seko normu pārkāpumiem, vienlaikus nodrošina normu motivācijas spēku un iedarbību vairumā paklausīgas normu ievērošanas gadījumu. Uzdevums garantēt sabiedrisko mieru un tiesisko drošību prasa, lai valstisko lomu izpildītāji (atbilstoši viņu kompetencei) enerģiski un iedarbīgi uzturētu fiziskās varas monopolu.1
Tādējādi administratīvo pārkāpumu tiesības ir normatīvs regulējums, ar kura starpniecību valsts īsteno valsts varas represīvo funkciju.
Administratīvās sodīšanas krimināltiesiskais raksturs
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss2 (turpmāk – LAPK) ir viens no tiem tiesību aktiem, kas Latvijā, neraugoties uz tiesību sistēmas transformāciju, saglabājies no padomju sociālistisko tiesību mantojuma. Vēsturiski Latvijā administratīvās tiesības sākotnēji bija cieši saistītas ar valsts varas nostiprināšanas un uzturēšanas funkciju un to piemērošanā praksē izmantoja kriminālprocesuālo regulējumu. Sākotnēji Latvijas teritorijā piemēroja cariskās Krievijas 1903. gada Sodu likumu.3 Sodu likumā bija ietvertas daudzas tiesību normas, kuras paredzēja atbildību nevis par noziedzīgiem nodarījumiem, bet par administratīvu noteikumu pārkāpšanu. Līdz ar to Sodu likumā līdztekus kriminālsodiem tika kodificēti arī administratīvie sodi.
1917. gada 30. maijā, pieņemot valdības noteikumus "Par administratīvo lietu tiesām", pirmo reizi Latvijas tiesību vēsturē administratīvā jurisdikcija tika nošķirta no vispārējās. Administratīvo tiesu tiesneši tika pielīdzināti apgabala tiesnešiem, šo tiesu jurisdikcijā ietilpa pienākums izskatīt valdības komisāru protestus un sūdzības par valdības iestāžu un vietējo iestāžu darbību.4
Līdz ar to jau 1917. gadā administratīvās tiesības tika nodalītas no administratīvo pārkāpumu tiesībām, proti, lietas par administratīvajiem pārkāpumiem turpināja izskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesas, piemērojot kriminālprocesa noteikumus.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī tika sākts darbs pie Sodu likuma,5 tomēr tas bija kompromiss starp pilnīgi jauna tiesiskā regulējuma izstrādāšanu un veco cariskās Krievijas 1903.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
