Sistemātiska latviešu kultūras pētniecība aizsākās XIX gs. otrajā pusē, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas veidojās latviešu nacionālā kustība un līdz ar to auga interese par latvietību,² taču nopietni latviešu juridiskās kultūras pētījumi tika uzsākti tikai pēc Latvijas Republikas dibināšanas.

No juristu vidus būtisku ieguldījumu Latvijā valdošās juridiskās kultūras un tiesību sistēmas pētniecībā XX gs. starpkaru posmā ir devis, piemēram, Arveds Švābe (1888–1959) ar daudzām publikācijām par Latvijas vēsturi,³ Latvijas tiesību vēsturi⁴ un latviešu kultūru⁵. Tāpat šo kultūru pētījis Vasīlijs Sinaiskis (Василий Синайский, 1876–1949), kurš Latvijā ieradās 1922. gadā, meklējot patvērumu pēc lielinieku revolūcijas Krievijā⁶. V. Sinaiski interesēja latviešu folklora un tajā atspoguļotā sabiedrības uzbūve un attiecības.⁷ Savu interesi par latviešu dainām V. Sinaiskis pamatoja: "[..] viņu [dainu] pamat kodols ir kultisks, un tāpēc dainās atklājas vilinošs avots nevien seno latviešu kultūras pētīšanai, bet vispār avots cilvēku kultūras pētīšanai".⁸ Savukārt Kārlis Dišlers (1878–1954) bija tas, kurš veidoja nacionālo valststiesību un administratīvo tiesību zinātni.

Starpkaru posmā tika dibināta nacionāla valsts ar titulnāciju latvieši un likts uzstādījums veidot jaunu nacionālu tiesu un tiesību sistēmu. Apzinot juridisko kultūru, ir jāpēta tās saknes un akulturācijas ietekme. Ar akulturāciju izprot to tautu kultūru ietekmi, ar kurām latvieši ir dzīvojuši līdzās vai kopā.