Kopumā Latvijas patvēruma sistēma eksistē gandrīz 14 gadus, kuru laikā ir pieņemti trīs likumi patvēruma jautājumos: 1997. gada likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikas teritorijā"⁴, 2002. gada Patvēruma likums⁵ un 2009. gada Patvēruma likums⁶. Salīdzinoši bieža likumu nomaiņa ir saistīta ar Eiropas Savienības (ES) pieaugošajiem centieniem izveidot Kopējo Eiropas patvēruma sistēmu⁷, kurā tiktu līdzsvarotas patvēruma meklētāju iespējas lūgt un saņemt starptautisko aizsardzību un ES dalībvalstu tiesību aktu prasības šīs aizsardzības piešķiršanai. Šo centienu rezultātā pieaug arī to ES tiesību aktu skaits, kuru prasības ir jātransponē Latvijas Republikas tiesību aktos. Tādējādi pašreizējais Latvijas Republikas patvēruma procedūras tiesiskais regulējums balstās uz ES direktīvu prasībām. Līdz šim Latvija nebija saskārusies ar nopietnu ES institūciju kritiku par attiecīgu direktīvu prasību transponēšanas trūkumiem vai kvalitāti.⁸

Kopumā patvēruma meklētāju un bēgļu tiesības Latvijā, it īpaši Administratīvās rajona tiesas (ART) spriedumu atziņas, ir salīdzinoši maz pētītas gan no akadēmiskā viedokļa⁹, gan no patvēruma likumu piemērošanas un interpretācijas viedokļa. Pārsvarā šāda izpēte veikta ES mēroga projektu ietvaros¹⁰. Autors arī apzinās riskus, kas izriet, pamatojoties vienīgi uz spriedumu tekstu analīzi, bez līdzdalības attiecīgajā tiesas prāvā, kā arī bez pirmās instances lēmumu izpētes.

Ir jāatzīmē, ka Latvijas tiesu dalība patvēruma tiesību piemērošanas jomā notiek tikai sešus gadus. 2006. gada vidū, līdz ar Patvēruma likuma grozījumiem, ART ieguva kompetenci apelācijas kārtībā izskatīt pieteikumus par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu departamenta (šobrīd – Patvēruma lietu nodaļas) lēmumiem, kuros tika noraidīts personas iesniegums par bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības piešķiršanu. Ar "apelāciju" šajā rakstā apzīmēta patvēruma meklētāja rīcība, iesniedzot Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei piešķirt šai personai bēgļa statusu vai alternatīvo statusu Latvijas Republikā.

Pēdējo piecu gadu laikā ART izskatīja lietas divu patvēruma likumu ietvaros. Katrs no šiem likumiem tika saskaņots ar minēto ES tiesību aktu prasībām, taču jāatzīmē, ka 2009. gada likums ir daudz detalizētāks un precīzāks attiecībā uz virkni regulējamo jautājumu.

ART spriedumi patvēruma jautājumos vai vismaz to lielākā daļa ir publiski pieejami. Tie atrodami interneta vietnē www.tiesas.lv. Tas ir ļoti svarīgi, jo nolēmumu un atziņu pieejamība palīdz tiesību praktiķiem juridiskās argumentācijas sagatavošanā, kā arī tiesību pētniekiem – tiesību izpētē¹¹, it īpaši tādā sensitīvā jautājumā kā starptautiskās aizsardzības jeb patvēruma piešķiršana Latvijas Republikā.

2. Administratīvās rajona tiesas spriedumu izvērtēšanas kritēriji

ART spriedumi šajā pētījumā tika analizēti, ievērojot vairākus kritērijus, tajā skaitā patvēruma meklētāju izcelsmes valstis, lūgumus ES Tiesai prejudiciālu nolēmumu saņemšanai, atsauces uz ES tiesību aktiem, atsauces uz ES Tiesas judikatūru, atsauces uz citu pasaules valstu spriedumiem, atsauces uz ANO Augstā komisāra bēgļu lietās (UNHCR) dokumentiem, atsauces uz zinātnisko literatūru, atsauces uz citiem avotiem (piemēram, par izcelsmes valstu informāciju).

Pētījumā kopumā tika analizēti 52 tiesas spriedumi, kas pieņemti laikā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 7. decembrim. Vairākumā gadījumu (41) tiesa patvēruma meklētāja apelācijas sūdzību noraidīja. Divos gadījumos tiesa daļēji apmierināja patvēruma meklētāja apelācijas sūdzību. Kopumā Administratīvās rajona tiesas lēmumu rezultātā 17,3% jeb deviņas patvēruma meklētāju apelācijas no 52 tika apmierinātas, un tas ir salīdzinoši augsts starptautiskās aizsardzības piešķiršanas rādītājs starp ES dalībvalstīm.

2.1. Patvēruma meklētāju izcelsmes valstis

No statistikas izriet, ka palielinās gadījumu skaits, kad Latvijas Republikas valsts pārvaldes iestādēm un tiesām ir jāpiemēro patvēruma jautājumus regulējošie tiesību akti. Laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 7. decembrim 663 personas pieprasīja patvērumu Latvijas Republikā. No tām 10 gadu laikā bēgļa statuss tika piešķirts 36 personām, bet alternatīvais statuss – 60 personām. Taču patvēruma meklētāju skaits pakāpeniski pieaug: 2006. gadā, kad tika ieviesta patvēruma meklētāju apelāciju izskatīšana tiesā, Latvijā bija astoņi patvēruma meklētāji, bet 2011. gada 11 mēnešos – jau 296 patvēruma meklētāji.

2010. gadā galvenās patvēruma meklētāju Eiropas Savienībā izcelsmes valstis bija Afganistāna (20 600 patvēruma meklētāju jeb 8% no kopējā skaita), Krievijas Federācija (18 500 patvēruma meklētāju jeb 7% no kopējā skaita), Serbija (17 700 jeb 7%), Irāka (15 800 jeb 6%) un Somālija (14 400 jeb 6%)¹².