Pilsonības institūts pastāv, kopš radās valsts. Pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar valsti un atļauja kļūt par sabiedriskā līguma dalībnieku. Pilsonība ir formālais apliecinājums cilvēka saiknei ar valsti, kas rada politiskās u.c. tiesības. Pilsonībā uzticība (lojalitāte) valstij ir viena no šīs saiknes būtiskākajām stīgām.

Ikvienam ir tiesības uz pilsonību. Izšķir vairākus pilsonības iegūšanas veidus: pēc dzimšanas vietas (ius soli) un asinsradniecības (ius sanguinis), kā arī naturalizācijas kārtībā. Pirmajos divos gadījumos pilsonības pamats ir fakts, uz ko pamatojoties tiek prezumēta pilsonībai tik nepieciešamā cilvēka emocionālā saikne ar valsti. Jaundzimušajam nav jāpierāda sava uzticība valstij. Pavisam citas prasības tiek attiecinātas uz personām, kas vēlas saņemt pilsonību, būdamas, piemēram, bezvalstnieki vai citas valsts pilsoņi. Valsts ir radījusi naturalizācijas (uzņemšana pilsonībā) kārtību, kurā pārbauda šo personu spēju iekļauties tautā un uzticību valstij. Latvijā naturalizētajām personām uzticības esamība tiek prezumēta ar likumā uzskaitīto formālo kritēriju izpildi un solījuma par uzticību Latvijas Republikai došanu. Turklāt likumdevējs ir piešķīris tiesības Ministru kabinetam ar politisku lēmumu atteikt personu uzņemt Latvijas pilsonībā. Līdz ar to uzņemšana pilsonībā ir individuāla rakstura process starp konkrētu indivīdu un valsti.

Šobrīd tiek vākti paraksti referendumam par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, atrunājot iespēju, ka nepilsonis var atteikties pieņemt tam ar likumu piešķirto jauno statusu un saglabāt nepilsoņa statusu. Ierosinātais likumprojekts ir nevis par naturalizācijas kārtības grozīšanu, bet par jauna tiesiskā statusa piešķiršanu vairāk nekā 300 000 cilvēkiem. Likumprojekta atbilstība Satversmei ir apšaubāma. Sabiedrība ir pilnvarojusi valsti naturalizācijas kārtībā individuāli izvērtēt katra cilvēka gatavību iekļauties tautā, lai par sabiedriskā līguma dalībniekiem zibens triecienā nekļūtu cilvēki, kas var apdraudēt visas sabiedrības drošību.

Šis ir viens piemērs, kad likuma nozīme tiek pārvērtēta. Kā problēmas risinājums tiek uzskatīts likums, aizmirstot par ne mazāk svarīgu dimensiju – indivīda tikumu. Sekošana tiesību normai veido tikai daļu no tā, kas sabiedrības vārdā tiek prasīts no personas. Būt atbildīgam pret sevi un citiem, rīkoties taisnīgi, būt patiesam, drosmīgam, tolerantam utt. prasa individuālu tikumu, ne tikai atsauci uz likumu. Individuālais tikums ir vajadzīgs, lai sarežģītās situācijās varētu paļauties uz otru līdzcilvēku pat tad, ja nav tiesību norma, kas norāda, kā rīkoties.