Prakse pret tīro teoriju

Divu E. Danovska un J. Briedes bargi nokritizēto rakstu (turpmāk – komentētie raksti)² mērķis līdzās dažādām teorētiskajām problēmām bija rosināt diskusiju un panākt kaut vai dažu administratīvo tiesību zinātāju piekrišanu tam, ka blakus publisko tiesību personām civiltiesiskus darījumus ierobežotā darbības jomā spēj noslēgt arī tādas iestādes, kas nav atzītas par publiskām personām Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē.

Kā noprotams, jautājuma būtība jāparāda ar konkrētu piemēru. Ministrijas padotībā esošai iestādei X ir nepieciešams kādas telpas remonts. Tās vadītājs, zinot savas budžeta līdzekļu iespējas, gatavojas noslēgt uzņēmuma līgumu ar SIA "GHK", un viņam jāizšķiras, vai līgumu slēgs iestāde, varbūt ministrija, vai Latvijas Republika kā sākotnējā juridiskā persona. Ja tā būtu Latvijas Republika, tad vadītājam jāapsver, vai viņš ir pilnvarots rīkoties valsts vārdā, kā šādu pilnvarojumu pierādīt un kurš būs atbildētājs, ja līguma izpildes gaitā radīsies strīds, piemēram, par darba izpildījuma kvalitāti un pieņemšanu vai samaksu. Ja viņš parakstīs līgumu, tad draud briesmas, ka tiesa no viņa iestādes vispār nepieņems prasības pieteikumu, jo pēc VPIL iestāde nav tiesību subjekts, bet civiltiesiskā strīdā Civilprocesa likums paredz tiesības tikai fiziskām un juridiskām personām. Tiesa, iespējams, norādīs, ka prasību celt vai par atbildētāju būt var sākotnējā publiskā persona, tas ir, valsts vai atvasināta publiska persona.

Dzīves vērojumi apstiprina, ka tiesas tomēr izskata civilstrīdus, kuros par pusi atzīst ministriju vai citu iestādi.