Latvijā patlaban spēkā ir Pilsonības likums, kuru Saeima pieņēma 1994. gada 22. jūlijā. Pēdējie grozījumi izdarīti 1998. gada 22. jūnijā, jo līdz šim pilsonības jautājums bijis sava veida tabu: daudzu gadu garumā gandrīz katrā valdības koalīcijas līgumā tika ietverta klauzula par Pilsonības likuma negrozīšanu, un pat Pilsonības likuma izpildes komisija tika saukta par 1994. gada Pilsonības likuma "aizsargkomisiju".

Iemesls šā brīža pavērsienam ir vēlme nostiprināt Latvijas pilsoņu kopumu un paplašināt Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas procesos. Saeima vēlējās atrisināt vismaz divus politiskus jautājumus – dubultpilsonības pieļaujamību un pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem.

Saistībā ar paredzētajiem grozījumiem Pilsonības likumā neilgi pēc 11. Saeimas sanākšanas izveidoja speciālu komisiju – Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisiju, kuras priekšsēdētājs ir Ingmārs Čaklais, bet sekretāre – Inese Lībiņa-Egnere.

Apakškomisija strādā pamatā ar četriem lieliem jautājumiem: pilsonības piešķiršana personām, kas Latviju pameta pēc 1940. gada, vai viņu pēcnācējiem; pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem; saiknes saglabāšana ar mūsdienu aizbraucējiem un viņu pēcnācējiem; ceturtā likuma grozījumu grupa ir tehniskie un redakcionālie labojumi.

Pilsonības likuma grozījumu projekts

Pēc pirmā lasījuma Saeimā likumprojekts paredz grozīt Pilsonības likuma 2. panta 1. punktu, kas nosaka, ka "personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību)". Ar grozījumiem paredzēts izslēgt tiesību normas beigas: "izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību)", tādējādi atceļot ierobežojumus iegūt Latvijas Republikas pilsonību personām, kas pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību. Vienlaikus tiek izslēgts arī pārejas noteikumu 1. punkts, kas šobrīd nosaka, ka Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995. gada 1. jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).

Tai pašā laikā paredzēts papildināt Pilsonības likumu ar 8.¹ pantu, kas noteiktu Latvijas trimdinieku pilsonību: "Latvijas pilsoņi, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, un viņu pēcnācēji saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus." Šīs minētās personas varēs jebkurā laikā reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi, iesniedzot pierādījumus, kas apliecina šīs personas tiesības uz Latvijas pilsonību.

Saskaņā ar papildināto likuma 9. pantu dubultā pilsonība varēs izveidoties:

1) Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonību;

2) Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību;

3) Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši tādas ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi starptautisko līgumu par dubultpilsonības atzīšanu;

4) Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši šīs daļas 1.–3. punktā neminētas valsts pilsonību, ja saņemta Ministru kabineta atļauja saglabāt Latvijas pilsonību;

5) bērniem, kuriem viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi un kuri dzimuši ārpus Latvijas, ja viņi ar dzimšanas brīdi, pamatojoties uz likumu, iegūst citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

6) personām, kuras citas valsts pilsonību (pavalstniecību), pamatojoties uz likumu, ieguvušas laulību rezultātā.

Paredzēts grozīt arī Pilsonības likuma 2. panta 5. punktu, nosakot, ka Latvijas pilsoņi ir bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī viens vai abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, tādējādi vairs nebūs svarīga dzimšanas vieta un abiem vecākiem vairs nebūs jābūt pilsoņiem. Turklāt 2. pants paredzēts papildināt ar sesto punktu, kurš nosaka, ka Latvijas pilsoņi ir arī bērni, kuriem viņu adopcijas brīdī viens vai abi adoptētāji ir Latvijas pilsoņi. Vienlaicīgi likumprojektā paredzēts svītrot likuma 3. pantu, kas šobrīd paredz noteikumus par bērna pilsonību, ja viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis.

Ar likumprojektu paredzēts arī izslēgt 15. panta trešo daļu, kura šobrīd paredz, ja nepilngadīgo ārvalstnieku (bezvalstnieku) adoptē laulātie, no kuriem viens ir Latvijas pilsonis, bet otrs – ārvalstnieks, bērns iegūst Latvijas pilsonību, ja 1) adoptētāji par to vienojas un 2) bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā.

Pēc pirmā lasījuma pieņemtais likumprojekts paredz grozīt pilsonības atņemšanas kārtību, likuma 24. panta pirmās daļas 1. punktā nosakot, ka Latvijas pilsonību var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu, ja persona ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību), neiesniedzot iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības, izņemot šā likuma 8.¹ un 9. pantā minētos gadījumus – attiecīgi Latvijas trimdinieku pilsonība un dubultā pilsonība.

Priekšlikumi uz otro lasījumu

Pirms otrā lasījuma Saeimā Ministru kabinets, iekšlietu ministrs un politiskās partijas iesniegušas 69 priekšlikumus, kuri, visticamāk, tiks papildināti turpmākajā projekta gaitā.

Zatlera Reformu partijas frakcija iesniegusi priekšlikumu, ar kuru rosina 3.¹ pantā "Pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimuša bezvalstnieku vai nepilsoņu bērna pilsonība" ietvert, ka, likumiskajam pārstāvim reģistrējot bezvalstnieku vai nepilsoņu bērnu, kurš atbilst visiem likumā noteiktajiem kritērijiem, bērns tiek reģistrēts kā Latvijas pilsonis. Bērna likumiskajam pārstāvim ir tiesības paust savu gribu reģistrēt bērnu kā Latvijas Republikas nepilsoni saskaņā ar likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 1. un 8. pantu. Tomēr, ja bērna Latvijas pilsonība nav iegūta, reģistrējot bērnu šā panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā, iesniegumu bērna atzīšanai par Latvijas pilsoni saskaņā ar šā panta pirmo daļu iesniedz 1) bērna likumiskais pārstāvis līdz bērna 15 gadu vecuma sasniegšanai un 2) bērns vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Šo iespēju pilsonības iegūšanai persona var izmantot līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Savukārt attiecībā uz valstu sarakstu, ar kurām var veidoties dubultpilsonība, nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" frakcija rosina valstu uzskaitījumu papildināt ar tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši Austrālijas vai Brazīlijas Federatīvās Republikas pilsonību, kā arī Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši tādas ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi starptautisko līgumu par dubultpilsonības atzīšanu.

Ministru kabinets rosina arī labot Pilsonības likuma 18. pantā noteikto solījumu par uzticību Latvijas Republikai, iegūstot Latvijas pilsonību. Paredzēts, ka visām personām, kuras uzņem Latvijas pilsonībā, ir jāparaksta šāds solījums par uzticību Latvijas Republikai: "Es, (vārds, uzvārds), dzimis (dzimusi) (datums), kļūstot par Latvijas pilsoni, apsolu būt uzticīgs (uzticīga) Latvijas Republikai. Apņemos būt lojāls (lojāla) Latvijai un godprātīgi pildīt Latvijas Republikas Satversmi un likumus. Solos aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību. Apliecinu, ka mana rīcība nekad nebūs vērsta pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti."

Pirms otrā lasījuma Ministru kabinets ierosina grozīt arī Pilsonības likuma 17. pantu par naturalizācijas iesnieguma pieņemšanas un izskatīšanas kārtību, nosakot, ka naturalizācijas iesnieguma izskatīšanu aptur, ja 1) ir pieņemts lēmums par personas kriminālvajāšanas uzsākšanu vai attiecībā uz to ierosināta pārbaudes lieta par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu, līdz stājas spēkā tiesas spriedums vai lieta tiek izbeigta, un 2) tiek veikta pārbaude par personas saistību ar terorismu, tās darbību pretvalstiskā vai noziedzīgā organizācijā vai par valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudēšanu, līdz saņemts kompetentas iestādes atzinums. Persona, kura saņēmusi naturalizācijas atteikumu, atkārtotu iesniegumu var iesniegt ne agrāk kā gada laikā pēc tam, kad beidzies šā lēmuma apstrīdēšanas (pārsūdzēšanas) termiņš un tas nav apstrīdēts (pārsūdzēts) vai arī ir stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru adresāta pieteikums noraidīts.

Lai plašāk apspriestu nepieciešamās izmaiņas pilsonības institūtā, 2012. gada 2. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika konference "Latvijas pilsonība 21. gadsimtā", kurā savus referātus nolasīja gan tiesību zinātnieki, gan politiķi.