Visiem ir zināms fakts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu Latvijas valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā.

Kristīne Krūma rakstā "Dubultā pieeja dubultpilsonībai" portālā www.politika.lv norāda, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1. punkts nespēj nodrošināt efektīvu tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Pilsonības likums balstās uz dubultās pilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksē dominē pretējais princips, proti, persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.¹

Jāņem vērā fakts, ka Satversmes tiesa pozitīvi novērtējusi dubultpilsonības pieļaujamību, taču norādījusi, ka "dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem". Šā iemesla dēļ Satversmes tiesa atzinusi, ka "pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts", proti, tieši "likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku".²

Lai nostiprinātu Latvijas pilsoņu kopumu un paplašinātu Latvijas valsts tiesiskās saiknes ar tai piederīgajiem pilsoņiem, jāpieļauj dubultpilsonība savas valsts pilsoņiem, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.