Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupa ir izstrādājusi un iesniegusi izskatīšanai Saeimā Komerclikuma (KL) projektu1. Gatavojot šo projektu pirmajam lasījumam un ņemot vērā to, ka KL projekts ir samērā apjomīgs, Saeimas Juridiskā komisija izveidoja speciālu Komerclikumdošanas apakškomisiju. Tās sēdēs tika diskutēts par daudzām problēmām un piedāvāti konstruktīvi priekšlikumi un risinājumi, kuri būtu ņemami vērā, uzlabojot Komerclikumu. Šis raksts ir tapis, dodot autoram iespēju iepazīties ar minētās apakškomisijas sēdēs izskanējušiem viedokļiem. Tā uzdevums ir ieskicēt, pēc autora domām, būtiskākās konceptuālās problēmas KL projektā. Jācer, ka nākotnē tiks veikti padziļināti zinātniski pētījumi komerctiesībās un tie kļūs pieejami plašam interesentu lokam.

Valsts ekonomiskā stabilitāte nav iedomājama bez noturīgas tiesiskās bāzes, kas ir viens no svarīgākajiem pamatiem brīvā tirgus attīstībai. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tika pieņemta vesela virkne likumu un valdības noteikumu, kam bija jāsekmē tirgus saimniecības izveide. Šajā sakarā kā svarīgākais normatīvais akts jāmin 1990. gada 26. septembra likums "Par uzņēmējdarbību". Tam sekoja likumi "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru", kā arī likumdošanas akti, kas regulē atsevišķas uzņēmējdarbības formas. Būtiska loma bija Civillikuma Lietu tiesību un Saistību tiesību daļu spēka atjaunošanai. Pieņemot Komerclikumu (KL), tiks sperts nozīmīgs solis Latvijas privāttiesību sistēmas atjaunotnes un sakārtošanas virzienā. Tādējādi tiek pielikts punkts 90. gados juristu aprindās ilgušajām diskusijām par komerctiesiskā regulējuma vajadzību Latvijā. Komerctiesības mūsu valstī ir vajadzīgas galvenokārt divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, bez tām Latvijas privāttiesību sistēma nebūtu pilnīga. Civillikums dažviet atsaucas uz specifiskiem civiltiesību subjektiem — tirgotājiem (skat. Civillikuma 1758. pantu), kā arī min Tirdzniecības likumus (skat. Civillikuma 2321. panta piezīmi) — atsevišķu tirdzniecības tiesību kodifikāciju, kuri būtu stājušies spēkā drīzumā pēc Civillikuma pieņemšanas un pie kuriem darbu pārtrauca padomju okupācija. Atjaunojot negrozītā veidā Civillikuma Saistību tiesību daļu, likumdevējs līdz ar to ir paredzējis sekot Civillikumā ietvertajai duālā privāttiesiskā regulējuma koncepcijai līdzīgi kā Vācijā, Austrijā, Francijā un citās kontinentālās Eiropas valstīs, t.i., blakus vispārējām civiltiesībām pastāv speciāla privāttiesību kodifikācija, kas regulē specifiskas tiesiskās attiecības, kurām raksturīgs vienkāršums, operativitāte un paaugstināta uzticības aizsardzības, publicitātes un atbildības pakāpe. Turklāt atšķirībā no vispārējām civiltiesībām, kur spēkā ir sociāli vājāku, tiesiski un saimnieciski nepieredzējušu personu aizsardzības princips2, komerctiesības, gluži otrādi, atsakās no tāda veida aizsardzības attiecībā uz saimnieciski pieredzējušiem indivīdiem, kuriem, ņemot vērā iepriekšminētās tiesisko attiecību īpatnības, jārēķinās ar tiesiski nelabvēlīgāku seku iestāšanos3.

Otrkārt, patlaban spēkā esošajā uzņēmējdarbības likumdošanā, kura pieņemta 90. gadu sākumā (lielākā daļa normatīvo aktu — pat pirms Civillikuma spēka atjaunošanas) un kuras mērķis bija radīt tiesisku bāzi tirgus saimniecības ieviešanai, pastāv vesela virkne problēmu, kuras ir jāatrisina. Pirmām kārtām šeit jāmin pretrunas starp atsevišķiem likumiem, kuri tapuši dažādos laika periodos un kurus veidojuši dažādi autori. Turklāt tie neatbilst kontinentālās Eiropas komerctiesību izpratnei, kā arī šodienas komerciālās apgrozības vajadzībām. Daudzviet uzņēmējdarbības likumdošana, it sevišķi sabiedrību tiesības, neatbilst Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām. Latvijas uzņēmējdarbības tiesībām ir raksturīgs pārlieku izteikts formālisms un normatīvisms, kas apgrūtina komerciālo apriti. Spēkā esošajos uzņēmējdarbības likumos nepastāv citās valstīs jau sen pazīstami komerctiesību institūti un ir nepilnīgs pašreizējo tiesību institūtu regulējums. Jāpiekrīt Komerclikuma izstrādes darba grupas projekta anotācijā paustajām atziņām, ka Komerclikuma izstrāde padarīs mūsu tiesību sistēmu atpazīstamu ārvalstu investoriem, sekmējot ievērojamāku investīciju piesaisti Latvijas ekonomikā. Turklāt komerctiesību kodifikācija būtu vieglāk lietojama nekā daudzi atsevišķi likumi.

Tādējādi jāsecina, ka Komerclikuma pieņemšana, kurš veidojams, balstoties uz kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā valdošajām atziņām, būs nozīmīgs solis Eiropas Savienības virzienā, tuvinot komercattiecību tiesisko reglamentāciju tādu valstu līmenim, kurās pastāv attīstīta tirgus saimniecība, galvenokārt ES vadošo dalībvalstu tiesiskajai reglamentācijai4.