Pēdējā laikā sabiedrisko rezonansi ir ieguvuši strīdi starp sabiedrību akcionāriem un personām, kas uzdodas par akcionāriem. Šos strīdus varētu sadalīt divās kategorijās – vienā grupā varētu ieskaitīt to akcionāru aktivitātes, kuri, būdami mazākumā, cenšas izveidot tādas situācijas, lai varētu rīkoties vairākuma akcionāru vārdā. Otrajā kategorijā varētu ierindot tos strīdus, kuros juridiski formālo akcionāru vietā rīkojas personas, kuras uzskata, ka tām ir lielākas tiesības nekā pirmajiem. Rezultātā sabiedrība tiek aplaimota ar tā sauktajām paralēlajām sapulcēm, kad vienlaikus notiek vienas komercsabiedrības divas akcionāru sapulces un katrā no tām piedalās akcionāru vairākums, izveidojot lielāku akcionāru summāro skaitu, nekā noteikts pamatkapitālā. Vai arī – akcionāru sapulces notiek "zem eglītes", lielai patieso akcionāru daļai par to neko nezinot. Šādās sapulcēs piedalās arī tādas personas, kurām ar akcionāru patieso statusu ir maz sakara, bet kuras ir pārliecinātas, ka ir tiesīgas baudīt akcionāra tiesības (dažreiz pat ļaunticīgi). Tādā veidā tiek pārvēlētas uzņēmumu padomes un valdes, kas nekavējoties pārņem uzņēmuma vadību un noslēdz vairākus civiltiesiskus darījumus (līgumus, šķīrējtiesu klauzulas, atzīst citu personu prasības vai atsakās no savām prasībām).

Juridiskās neskaidrības rada gan komercreģistra bieži vien neizprotamā rīcība, reģistrējot viena vai otra grupējama iesniegtos dokumentus, gan tiesībsargājošo iestāžu darbība. Arī juristu vidū pastāv pretrunīgi viedokļi par tiesisko līdzekli, kas būtu jāiesaka akcionāram savu aizskarto tiesību atjaunošanai vai novēršanai, lai atgūtu savu faktiski zaudēto akcionāra statusu. Ja izvēlas vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, tad nav pārliecības par tiesai iesniedzamās prasības veidu (sevišķi par pašu prasījumu un priekšmetu), lai atjaunotu (bijušā) akcionāra aizskartās tiesības.

Interesi pelnītu likumdevēja nostājas un komercreģistra rīcības analīze, jo tieši publiskie reģistri vajadzīgi, lai radītu tiesisko skaidrību un nodrošinātu minimāli nepieciešamo valsts kontroli privātpersonu dibināto juridisko personu darbībā.¹ Kā pamatoti norādīja kāds komersants: kāpēc valstij nepieciešama iestāde, kas pieņem un reģistrē visu, ko tai iesniedz? Viņš bija neizpratnē, kāpēc komercreģistra ierakstiem ir publiskas ticamības spēks, ja tas šādus ierakstus izdara bez jebkādas tiesiskuma pārbaudes. Tomēr šāds uzdevums nav šī raksta mērķis. Apskatīsim tieši akciju juridisko dabu un aizskartā akcionāra iespējas panākt savu tiesību aizsardzību, vienlaicīgi izsakot cerību, ka šis īsais pētījums izraisīs interesi un izraisītā diskusija būs konstruktīva.

1. Akcijas ir īpašums, tiesības vai abi

Terminu "lieta" un "īpašums" jēdzieniskā dažādība

Latvijas Civillikums lietas iedala ķermeniskās un bezķermeniskās (CL 841. pants). Šāds iedalījums ir pārņemts no romiešu tiesībām², bet tas ir pretstatā daudzu citu valstu civiltiesībām, kur lietas tiek iedalītas ķermeniskās lietās un tiesībās un kur ar jēdzienu "lieta" tiek saprasts vienīgi ķermeniski tverams priekšmets (piemēram, Vācijā un Šveicē)³. Civillikums nedefinē lietu tiesības. Tradicionālajā izpratnē lietu tiesības nozīmē varu pār lietu – varu, ko realizē tiesīgā persona, iedarbojoties tieši uz materiālu lietu. Šīs tiesības saista tiesīgo personu – tiesību subjektu – ar lietu tiesību objektu.⁴ Civillikumā ir "bezķermenisku lietu" definīcija, nosakot, ka ar bezķermeniskām lietām ir saprotamas "dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļa" (CL 841. panta otrā daļa). Tas nozīmē, ka bezķermeniskas lietas ir tās tiesību subjektam piederošās subjektīvās tiesības, kurām ir mantiska vērtība, jeb naudā novērtējamās subjektīvās tiesības.⁵

Vispār, kodificējot civiltiesības, nebija noteikta precīza lietas izpratne. Baltijas guberņu vietējo likumu kopojums jēdzienu "lieta" pieņēma divējādā nozīmē, atkarībā no tā, vai tiek domātas mantiskās tiesības vai priekšmets, kas aizņem telpu. Piemēram, reglamentējot valdījumu, atsevišķi ir definēts ķermeniskas lietas valdījums un tā iegūšana (CL 876. un 879. pants), atsevišķi – bezķermeniskas lietas tiesību valdījums (CL 877. un 891. pants).⁶ Šādi dažādi objekti – kā abstraktas tiesības un lietas taustāmā nozīmē, t. i., tādas, kas aizņem noteiktu telpu, – tiek apvienoti vienā kategorijā, ko apzīmē ar terminu "īpašums", kas tiek attiecināts uz abiem gadījumiem.⁷ Baltijas guberņu vietējais likumu kopojums atkārtoja vispārējās tiesībās bieži sastopamo pašas lietas (kā ķermeniskas vienība) sajaukumu ar īpašuma tiesībām uz lietu (mantiska tiesība). Šāda vārda "lieta" dubultā nozīme liek uzdot jautājumu, kura no abām nozīmēm tiek lietota. Ar CL 841. pantā lietoto jēdzienu "lieta" paplašinātā nozīmē apzīmē gan ķermenisku, gan bezķermenisku lietu. Tomēr ar jēdzienu "lieta" šaurākā nozīmē saprot tikai ķermenisku lietu. Lielākoties Civillikums ar terminu "lieta" saprot vienīgi priekšmetu, kurš aizņem telpu un kurš var būt tiesību objekts. Lietu tiesību nodaļa nosaka tiesiskās attiecības, kas attiecas uz otrās kategorijas lietām, un arī turpmākajos pantos lieta vienmēr tiek pretstatīta tiesiskajām attiecībām. Tāpēc šaubu gadījumos ar jēdzienu "lieta" jāsaprot ķermeniska lieta.⁸

Tiesību objekts var būt jebkas, kas kalpo par līdzekli cilvēcisko vajadzību apmierināšanai, jo šāds līdzeklis tiek uzskatīts par pieļaujamu un tā lietošana ir īpaši sargājama. Tomēr ne jebkurš labums, ne jebkurš līdzeklis cilvēcisko vajadzību apmierināšanai var būt tiesību objekts. Mantisko tiesību objekts var būt tikai tādi labumi, kas pakļaujami naudiskam vērtējumam jeb ir naudiski novērtējami. Šādus labumus var saukt par mantiskiem (saimnieciskiem) labumiem. Parasti tie tiek dalīti divās kategorijās: 1) lietas jeb patstāvīgi materiāli priekšmeti un 2) personu rīcība. Dažkārt termina "mantiska vērtība" vietā lieto terminu "lieta plašākā nozīmē", to sadalot ķermeniskās lietās un bezķermeniskās lietās⁹. Ar bezķermeniskām lietām nav jāsaprot jebkurš abstrakts priekšmets, bet gan tikai mantiska tiesība.¹⁰ Tieši šis dalījums, kas ir sastopams Latvijas Civillikumā, ir ņemts no Romas juristiem, kuri dalīja lietas res corporales un res incorporales (ķermeniska un bezķermeniska lieta).

Šādu lietu dalījumu ieviesa Cicerons (Cic., Top., 5, 26–27)¹¹, kurš, sekojot saviem grieķu skolotājiem, lietas dalīja tādās, kuras pastāv jeb eksistē (res quae sunt), un lietās, kuras ir domājamas (res quae intelleguntur), – materiāli priekšmeti un abstrakti jēdzieni.

Savu klasisko skanējumu lietu kategorija ieguva vārdu salikumā "lieta par sevi". Lai gan termina nozīme bija pazīstama jau sen, tā sevišķu nozīmi ieguva I. Kanta darbos sakarā ar cilvēka apziņas spēju izzināt būtību.¹² I. Kanta kritiskās filozofijas pamatā bija cilvēka spēja izzināt parādības un apziņas nespēja apzināt "lietas par sevi" (būtību), jo tas ir prātam nesasniedzams izpētes priekšmets. Aktīva filozofiskā diskusija par jēdzienu "lieta" un tā aktīva izmantošana bija vērojama filozofijas zinātnē līdz XIX gadsimtam, kas tā arī nenoveda pie vispāratzīta rezultāta. Vēlāk šī jēdziena vietā sāka lietot jēdzienus "priekšmets" un "objekts".

Atgriežoties pie lietu dalījuma, atzīmēsim, ka romiešu terminiem res corporales un res incorporales bija nedaudz cita nozīme. Ar šiem terminiem saprata nevis mantisko tiesību objektus, bet gan mantu (īpašumu) veidojošās daļas. Romieši pretstatīja lietu (ķermenisku lietu) un tiesības. Bet, ja lietas var būt tiesību objekts, tad, protams, tiesības (uz lietu) nevar pašas par sevi būt objekts. Romas juristi norādīja, ka ir jānošķir tiesības no tiesību objekta, paskaidrojot, ka tikai pašas mantojuma tiesības, lietojuma (uzufrukta) tiesības, prasījuma tiesības vienmēr ir res corporales. Turpretī šo tiesību objekts var būt res incorporales. Bezķermeniskām lietām bija speciāls aspekts, ka pat tiesības var būt par iegūšanas priekšmetu.¹³ Īpašuma tiesības pastāvīgi sajaucas ar savu objektu. Neviens nesaka: man uz šo grāmatu ir īpašuma tiesības (tiesību objekts uz tiesību objektu), bet gan: tā ir mana grāmata (tiesību objekts). Tādēļ romiešu dalījumu res corporales un res incorporales nevar uzskatīt par tiesību objektu dalījumu.¹⁴

Šim lietu iedalījumam ir liela nozīme, raugoties no īpašuma tiesību viedokļa. Jautāsim: vai bezķermeniska lieta var būt īpašumā? Vai personai ir tiesības uz akcijām kā īpašumu vai personai ir īpašumtiesības uz akcijām, vai arī akcijas ir personas īpašumā?

Uz šādi formulētiem jautājumiem atbildi sniegt ir sarežģīti. Pamatproblēma ir jēdziena "īpašums" izpratnē un šī jēdziena piemērošanas dažādībā.