Kā pamatoti savā monogrāfijā norāda profesors A. Maļko, "lai tiesību vide darbotos aktīvi un rezultatīvi, tajā strādājošajiem speciālistiem jābūt apveltītiem ar atbilstošām zināšanām, prasmēm, iemaņām, kompetenci un profesionalitāti, jo jurisprudence ir vesela pasaule ar savu valodu, zināšanu sistēmu, tradīcijām, vēsturi, kultūru".¹ Nav šaubu, ka jurista profesionalitāti un kompetenci nevar izmērīt, balstoties uz augstākās mācību iestādes nosaukumu vai piedāvāto lekciju kursu sarakstu, jo nepareizi būtu domāt, ka, piemēram, advokāts, kurš ieguvis juridisko izglītību Latvijā, būtu vairāk vai mazāk izglītots tiesībās nekā viņa kolēģis ASV vai Krievijas Federācijā. Uzreiz jāatzīmē, ka šo speciālistu sagatavošanas līmenis tīri tehniski nav salīdzināms kaut vai tādēļ, ka juridiskā izglītība ir neatņemama katras valsts nacionālās tiesību sistēmas, pasniegšanas tradīciju un kultūras daļa. Tomēr citu valstu pieredze juridiskās izglītības pasniegšanas metodēs būtu apspriešanas vērta, domājams, ne vien saistībā ar valsts izglītības reformu, bet arī jebkurā no astoņām akreditētajām augstākajām mācību iestādēm, kurās tiek sagatavoti juristi.