14. Augusts 2012 /NR. 33 (732)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Subjekts un tā procesuālās tiesības
11
Bac.iur.
Elīna Semeņuka
LU Juridiskās fakultātes maģistrante 

Kopš 1998. gada 6. novembra, kad spēkā stājās Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības", tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir nostiprinātas konstitucionālā līmenī. Taču tikai salīdzinoši nesen personas ir arī sākušas apzināties savas tiesības vides jomā. Pēdējo gadu laikā tiesās strauji ir pieaudzis pieteikumu skaits par iespējamu tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizskārumu, tādējādi rodas jautājums, kā šīs tiesības pareizi piemērot praksē. Diemžēl Latvijas tiesību doktrīnā tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir pētītas maz, joprojām pastāv daudz diskutablu un neatrisinātu problēmu. Tāpēc šajā rakstā autore sniegs ieskatu jautājumā, kas ir tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekts, šajā nozīmē īpaši analizējot juridisku personu, kā arī norādīs uz šāda subjekta procesuālajām tiesībām.

1. Fiziska persona

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir nostiprinātas Satversmes 115. pantā, kurš paredz: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Analizējot jautājumu par pamattiesību subjektu, jānošķir tā materiāltiesiskais un procesuālais aspekts. Šajā nodaļā tiks sniegts ieskats aktuālākajos tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekta identificēšanas jautājumos tikai no materiāltiesiskā aspekta.

Tiesību literatūrā un praksē par pamattiesību subjektu tiek atzītas fiziskās personas, tās pamatoti dēvējot par cilvēktiesību galveno subjektu.1 Tātad arī par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē galveno subjektu ir atzīstamas fiziskās personas. Satversmes tiesas tiesneši Kaspars Balodis un Viktors Skudra savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2007-11-03 pat pauda uzskatu, ka tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekts var būt vienīgi fiziska persona, cilvēks, dzīva būtne. Šāds viedoklis tiek pamatots ar tiesību dzīvot labvēlīgā vidē ciešo sasaisti ar tiesībām uz dzīvību, kuru subjekts var būt vienīgi cilvēks.2 Autores ieskatā, šīs divas tiesības nav nepieciešams sasaistīt, jo tām ir dažāds saturs un tvērums. Turklāt, cieši piesaistot tiesības dzīvot labvēlīgā vidē tiesībām uz dzīvību, var nepamatoti sašaurināt tiesību dzīvot labvēlīgā vidē saturu.

Lai pilnvērtīgi analizētu tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu, vispirms jāatklāj šo tiesību saturs. Tā, piemēram, Satversmes tiesa norāda uz trim tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aspektiem: pirmkārt, publiskās varas institūciju pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu, otrkārt, indivīdu tiesībām noteiktā kārtībā iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanā, treškārt, personas tiesībām vērsties tiesā sakarā ar tādu publisko tiesību subjekta darbību vai bezdarbību, kas aizskar personas tiesības un likumīgās intereses.3

Vērtējot šos trīs aspektus kopumā, jāsecina, ka, līdzīgi kā citu pamattiesību gadījumā, par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu persona kļūst ar piedzimšanas brīdi un saglabā šīs tiesības līdz nāves brīdim.

Interesants ir jautājums par nākamo paaudžu tiesībām uz dzīvi labvēlīgā vidē, kuras vairākkārt savos spriedumos akcentēja Satversmes tiesa: "115. pantā lietotais jēdziens "ikviens" aptver ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu intereses dzīvot labvēlīgā vidē. Līdz ar to no Satversmes 115. panta izriet prasība visos ar vidi saistītajos jautājumos ņemt vērā ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē."4 Šāda atziņa nav jaunums, jo ideja par vides aizsardzību un saglabāšanu nākamo paaudžu labā starptautiskajās vides tiesībās atspoguļojās jau 20. gadsimta četrdesmitajos gados, bet normatīvo dokumentu līmenī tika nostiprināta 1972. gada ANO Stokholmas deklarācijas "Par cilvēka dzīvesvidi" pirmajā principā.5 No iepriekš minētās atziņas varētu izrietēt arī ieņemta, bet vēl nedzimuša bērna (nasciturus) tiesības būt par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu. Tiesību doktrīnā jautājums, vai nedzimis bērns vispār var būt pamattiesību subjekts, ir ļoti diskutējams.6

Pēc autores domām, nedzimuša bērna tiesību uz labvēlīgu vidi atzīšanai nav nepieciešamības un arī pamata. No vienas puses, nedzimuša bērna tiesību uz labvēlīgu vidi atzīšana paplašinātu šo tiesību subjektu loku un varētu nodrošināt pastiprinātu aizsardzības mehānismu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Tomēr šī atzīšana radītu sarežģījumus gan teorijā, gan praksē. Teorijā varētu nonākt pie ciešas tiesību dzīvot labvēlīgā vidē sasaistes ar tiesībām uz dzīvību, kas novestu pie senā problēmjautājuma par abortiem. Taču visu Satversmē ietverto tiesību satura noskaidrošanai tās jāsasaista ar Satversmes 93. pantu, lai noskaidrotu, no kura brīža sākas dzīvības aizsardzība, tātad arī citu indivīdam piemītošo tiesību aizsardzība. Tāpēc, no otras puses, šādā sasaistē ir arī objektīva nepieciešamība.

Taču, kā pamatoti ir norādījusi Eiropas Cilvēktiesību komisija, embrija dzīvība ir nesaraujami saistīta ar grūtnieces dzīvību un nevar tikt skatīta neatkarīgi no tās.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
11 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Zaneta
17. Augusts 2012 / 00:27
0
ATBILDĒT
Raksts patiešām interesants, it īpaši tādēļ, ka ļoti maz mums šajā jomā pētījumu un diskusiju. Bet ar savu komentāru gribēju vērst autores uzmanību uz vairākām būtiskām neprecizitātēm, kas atrodamas rakstā attiecībā uz Orhusas Konvenciju un tajā noteikto (jāatzīmē arī, ka daudzas atsauces ir ļoti neprecīzas, tai skaitā, attiecībā uz Konvenciju, rakstā visur ir atsauce uz ratifikācijas likumu, nenorādot konkrētus pantus, kuri pamatotu autores apgalvojumus). Attiecībā uz Orhusas Konvenciju, ieteiktu pievērst uzmanību, ka tajā ir trīs atšķirīgi regulējumi sabiedrības tiesībām vērsties tiesā. Visi trīs ietverti 9.pantā, bet atšķirīgās daļās. Autores piesauktais 9(2)pants un tur minētā \'ieinteresētā sabiedrība\' (public concerned) un tās tiesības vērsties tiesā attiecas tikai uz Orhusas Konvencijas 6.panta un daļēji arī 7.panta tiesību aizskārumiem. Faktiski uz gadījumiem, kad pārkāptas tiesības uz sabiedrības līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā (piemēram, atļauju izdošana piesārņojošai darbībai utml.). Jebkurā gadījumā neattiecas uz gadījumiem, kad tiek apstrīdēti normatīvie akti vtml. ST kompetences lietas. Ja analizē ST lietas un vēlas piesaukt Orhusas Konvenciju, tad tomēr būtu jāskatās Konvencijas 9(3).pants. Kur būtiskā atšķirība? Tas nenosaka konkrētus kritērijus (kurus autore meklē), bet iekļauj plašu terminu \\\"members of the public\\\" turpinot, \\\"kas atbilst kritērijiem, ja tādi noteikti valsts NA\\\" Vārdu sakot, atstājot katras valsts ziņā noteikt kritērijus vai ne. Lai apskatītu vai LV noteikusi kritērijus, vispirms būtu vairāk jāpievēršas Vides aizsardzības likumam, kas ir pamat NA, ar kuru LV ievieš Konvenciju un šajā likumā autores minētie kritēriji n a v ietverti, ar domu, ka vides aizsardzībā jāļauj iesaistīties visplašākajam sabiedrības lokam. Jāatzīst, ka patiesi ir autores piesauktie piemēri, kur tiesas savā praksē mēģina tomēr ieviest kritērijus un tas ir viens no diskutablākajiem jautājumiem, jo tā ir normatīvajiem aktiem (un noteikti Orhusas Konvencijas principiem) pretēja prakse. Neskatoties uz šo aicinājumu -autorei pievērst uzmanību Konvencijas atšķirīgajam regulējumam (visas neprecizitātes te neminēju), raksts ir labs un par to paldies.
Proficius Aliri
15. Augusts 2012 / 08:01
0
ATBILDĒT
Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē var aizsargāt dažādos veidos, resp., dažādos procesos – Satvers tiesā, administratīvā vai civilprocesā, iespējams, pat krimināltiesiski. Rakstā šie dažādie veidi nav precīzi nodalīti, bet procesuālā tiesībspēja un rīcībspēja dažādos procesos nav gluži vienāda.

Rakstā tomēr nav pieminēti vairāki jautājumi, kas personu tiesībspējas un rīcībspējas (arī procesuālās) aspektā būtu visai interesanti:

1) tiesību subjekti, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi (APL 29.p., arī CPL 88.p.);

2) tiesībspējīgās personālsabiedrības (nav juridiskās personas).

Šķiet, ka visai precīzi nav nodalīts tiesību dzīvot labvēlīgā vidē materiāltiesiskais un procesuālais aspekts. Tur parādās arī intertemporālais momentiņš. Proti, kurā mirklī biedrības u.tml. statūtos ir jāparādās minētajam vides aizsardzības mērķim – biedrības izveidošanas laikā, tiesību aizskāruma rašanās brīdī vai tikai tad, kad īsteno savas procesuālās tiesības. Gribētos arī uzzināt, cik liela nozīme ir tādam formālam ierakstam. Rakstā minēts, ka tas ir galvenais kritērijs, vismaz salīdzinājumā ar darbības atbilstību mērķim. Bet ja biedrības statūtos ierakstīts kaut kas vispārīgs, piemēram, tiesību un interešu aizsardzība, bet visu savu ilgo pastāvēšanas laiku biedrība bijusi vēl aktīvāka vides jomā nekā pārliecināts Greenpeace aktīvists savos kvēlākajos sapņos?
izlasīju
14. Augusts 2012 / 21:12
0
ATBILDĒT
Labi strukturēts raksts un, ņemot vērā to, ka tapis pirms Satversmes komentāru iznākšanas, varbūt ir parāk teorētisks, jo, acīmredzot, tas bija centiens apkopot visu par šo tematu.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 8
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties