1. Analoģija krimināltiesībās – vai tiešām nepieļaujama³

Kā teorijā atzīst tiesību zinātnieki un praksē akceptē tiesību piemērotāji – tiesas un tiesneši –, analoģija ir pieļaujama privāttiesībās (civiltiesībās) un civilprocesā, administratīvajās tiesībās⁴ un administratīvajā procesā, kā arī kriminālprocesā.⁵ Tiesas un tiesneša tiesības un pienākums lietot analoģiju normatīvi nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)⁶ 1. un 91. pantā,⁷ Civillikuma⁸ 4. pantā,⁹ Civilprocesa likuma¹⁰ 5. panta piektajā daļā,¹¹ Administratīvā procesa likuma¹² 17. panta otrajā daļā.¹³

Zinātnieku teorētiskie uzskati par analoģijas lietošanu krimināltiesībās un šādas rīcības tiesiskumu atšķiras. Tomēr, analizējot konkrētu tiesību normu piemērošanas iespējas, pat krimināltiesību zinātnieki de facto atzīst krimināltiesību normu piemērošanu pēc analoģijas, turklāt arī par sliktu noziedzīga nodarījuma izdarītājam, tikai dēvē to par interpretāciju. Krimināltiesību normas pēc analoģijas, protams, to nesaucot vārdā, piemēro arī tiesas.

1.1. Analoģijas un interpretācijas nošķiršana

Interpretācijas priekšmets, kas iezīmē tās robežas, ir tiesību normas teksts.¹⁴ Tādējādi tiesību normu iztulkot gramatiski nozīmē noskaidrot tajā ietverto vārdu nozīmi, sākot ar visšaurāko un beidzot ar visplašāko. Pārkāpjot vārdu nozīmes ietvarus, jau tiek veikta tiesību tālākveidošana.¹⁵ Viens no tiesību tālākveidošanas paņēmieniem ir analoģija – metode, kuru izmantojot normatīvajā tiesību aktā tieši nenoregulētam faktiskajam sastāvam tiek piemērotas 1) tam līdzīgu faktisko sastāvu regulējošas normas tiesiskās sekas (likuma analoģija) vai 2) no vairākām līdzīgus faktiskos sastāvus regulējošām normām atklāts vispārējs tiesību princips, kas aptver gan likumā noregulēto, gan arī tieši nenoregulētos faktiskos sastāvus (tiesību analoģija).¹⁶

Jēdziens "analoģija" ietver ne tikai likuma un tiesību analoģiju, bet arī slēdzienu par apjomu, kas ir analoģijas slēdziena kvalificēts paveids. Lietojot slēdzienu par apjomu, kādā tiesību normā paredzētās tiesiskās sekas tiek attiecinātas uz rakstītajās tiesību normās tieši neregulētu dzīves gadījumu tāpēc, ka pēdējais vēl jo vairāk pelna tādu pašu tiesisko risinājumu.¹⁷ Viens no slēdziena par apjomu veidiem ir slēdziens "no mazākā uz lielāko" (ja noteiktas tiesiskās sekas likumā paredzētas mazāk nozīmīgam dzīves gadījumam, tām vēl jo vairāk jāiestājas arī tiesiskā novērtējuma ziņā nozīmīgākā dzīves gadījumā).¹⁸

1.2. Analoģija krimināltiesībās – šīs nozares zinātnieku un tiesību teorijas speciālistu teorētiskie uzskati

Analoģija krimināltiesībās nav pieļaujama jeb nullum crimen, nulla poena sine lege – tā strikti un konsekventi apgalvo ievērojamākie Latvijas krimināltiesību zinātnieki: Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes (turpmāk – LU JF) profesore Dr.iur. Valentija Liholaja¹⁹ un LU JF profesors Dr.habil.iur. Uldis Krastiņš.²⁰ Analoģijas aizliegums krimināltiesībās attiecas ne tikai uz pabeigtu noziedzīgu nodarījumu, bet arī uz tādām noziedzīgas darbības formām kā sagatavošanās noziegumam un nozieguma mēģinājums, kā arī visiem līdzdalības gadījumiem.²¹ Analoģijas piemērošanas aizliegumu krimināltiesībās paredzēts expressis verbis normatīvi nostiprināt Krimināllikumā²² (turpmāk – KL), papildinot KL 1. pantu ar attiecīgu ceturto daļu.²³

Tiesību teorētiķu viedoklis par analoģijas lietošanas tiesiskumu krimināltiesībās ir atšķirīgs. LU JF docenta Dr.iur. Jāņa Neimaņa un Mg.iur. Marģera Zeitmaņa ieskatā, krimināltiesību normu piemērošana pēc analoģijas pieļaujama, ja tā uzlabo noziedzīga nodarījuma izdarītāja stāvokli.²⁴ Tātad pēc analoģijas drīkst piemērot KL Vispārīgās daļas tiesību normas. Šis viedoklis atbalstīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – Augstākā tiesa) 1995. gada 29. maija plēnuma lēmumā Nr. 3 "Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos,"²⁵ kā arī Vācijas²⁶ un Krievijas²⁷ tiesību zinātnē.

"Analoģija par sliktu apsūdzētajam (tiesājamam) pēc vispārējā principa krimināltiesībās ir izslēgta [..]. Tomēr [..] publiskajās tiesībās analoģijas aizlieguma princips kontinentālās Eiropas tiesību lokā ir attīstījies tādējādi, ka tiesību normu piemērošanas prakse norāda uz to, ka, balstoties uz taisnīguma principu un no tā atvasināto principu "vienlīdzība likuma priekšā" jeb "būtiski līdzīgas cilvēku darbības ir jāregulē līdzīgi", tiek ņemti vērā ētiskie novērtējumi un personu darbību radītie būtiski līdzīgie rezultāti. [..] Secinājums, kas izriet no iepriekšminētā, ir šāds: analoģija publiskajās tiesībās pieļaujama, pamatojoties uz morāles un taisnīguma apsvērumiem, ja personas darbības rezultāts ir būtiski līdzīgs tam rezultātam, par ko likums paredzējis atbildību,"²⁸ atzīst LU JF profesore Dr.iur. Daiga Rezevska.²⁹

Arī M. Zeitmanis secina, ka atsevišķos gadījumos ir pieļaujama analoģijas lietošana par sliktu noziedzīga nodarījuma izdarītājam, tostarp piemērojot tiesību normas, kas noteic noziedzīgu nodarījumu sastāvus.³⁰

Analoģijas izmantošana par sliktu noziedzīga nodarījuma izdarītājam tiek akceptēta Zviedrijas tiesību zinātnē un Zviedrijas Augstākās tiesas praksē, turklāt situācijās, kas, autores vērtējumā, nav būtiski un acīmredzami līdzīgas ar krimināltiesību normu noregulētajiem faktiskajiem sastāviem. Piemēram, divi cilvēki, kas savā darba vietā nevērīgi atstāja radioaktīvu vielu, tika notiesāti pēc Zviedrijas Kriminālkodeksa normas, kurā paredzēta atbildība par vispārēju draudu radīšanu, izplatot indi vai tamlīdzīgas vielas; vielas nevērīgu atstāšanu tiesa vērtēja kā analogu tās izplatīšanai. Turklāt Zviedrijas Augstākā tiesa atzina, ka tās nolēmums ir pretrunā likuma normas tekstam. Viedoklis par šādas analoģijas pieļaujamību pamatots gan ar morāles apsvērumiem, kuri šādos gadījumos prevalē pār tiesisko noteiktību, stabilitāti un paredzamību, gan cietušā interešu aizsardzību, kas parasti nezin kādēļ netiek ņemta vērā, gan likuma normas teksta neatbilstību likuma sagatavošanas dokumentiem un mērķim.³¹

1.3. Analoģija krimināltiesībās šīs nozares zinātnieku praktiskā skatījumā

Kā jau minēts, analizējot konkrētu tiesību normu piemērošanas iespējas, pat krimināltiesību zinātnieki de facto atzīst krimināltiesību normu piemērošanu pēc analoģijas, taču sauc to nevis par analoģiju, bet par interpretāciju. Zinātnieku viedokļi pilnīgi vai daļēji balstīti Augstākās tiesas plēnuma lēmumos. Lūk, raksturīgākie piemēri.

KL 109. panta "Patvaļīga koku ciršana un bojāšana" pirmajā daļā noteikts sods par patvaļīgu koku ciršanu svešā mežā vai citā svešā zemes platībā. Kā skaidro U. Krastiņš, patvaļīga koku ciršana ir "augoša vai nokaltuša koka atdalīšana no augsnes ar jebkādiem paņēmieniem (nocērtot, nozāģējot, nogāžot, izraujot ar saknēm u. tml.) bez attiecīgas atļaujas (apliecinājuma) vai nogabalā, kur tā nav atļauta, vai ne tajā daudzumā un ne tās sugas kokus, kas norādīti atļaujā".