1. Satversmes tiesas praksē definētā sociāli atbildīgas valsts principa ietekme uz tiesībām uz sociālo nodrošinājumu

Daudzās Eiropas valstu konstitūcijās tieši ietverts sociālas valsts princips. Dažās konstitūcijās lietota norāde uz sociālu valsti,¹ dažās – uz demokrātisku un sociālu valsti² vai uz sociālu un tiesisku valsti³ un vēl citās – ietverti valstu sociālie mērķi.⁴

Satversmē nav norādes uz sociālu valsti. Sociāli atbildīgas valsts princips, līdzīgi kā daudzi citi tiesiskas valsts principi, tiek atvasināti no Satversmes 1. panta. Sociāli atbildīgas valsts princips Satversmē ir nostiprināts, ietverot tajā sociālās tiesības un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu jebkādu apstākļu dēļ, tostarp sociālu vai ekonomisku iemeslu dēļ. Sociālās tiesības, kas ietvertas Satversmes 8. nodaļā, kalpo kā vadlīnijas, interpretējot sociāli atbildīgas valsts principu.

Satversmes tiesa uz sociāli atbildīgas valsts principu pirmo reizi savā nolēmumā atsaucās 2006. gadā.⁵ Šajā spriedumā tiesa atklāj gan šā principa saturu, gan tā mērķi, norādot, ka sociāli atbildīga valsts cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu gan likumdošanā, gan pārvaldē, gan tiesas spriešanā. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.⁶

Sociāli atbildīgas valsts principa saturs ir ievērojami plašāks par jebkuras konkrētas sociālās tiesības saturu. Satversmes tiesa norādījusi, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts principa raksturīgākajiem elementiem,⁷ līdz ar to, interpretējot tiesību normas sociālās drošības jomā, Satversmes tiesa vienmēr ņem vērā sociāli atbildīgas valsts principu.

Atbilstība sociāli atbildīgas valsts principam izmantojama kā mēraukla, pārbaudot, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi atzīstami par samērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai.