Savā praksē savukārt redzu, ka principi lielākoties tiek piesaukti vietā un nevietā, neizprotot to jēgu, un ar analoģiju mēģina pamatot sev izdevīgu iznākumu, kad normas to neparedz. Tiesa nevis principiāli neatzīst analoģiju un principus, bet neatrod pamatu tos piemērot. Un, kad uzskata, ka tas ir nepieciešams, tad gan principus piemēro, gan analoģiju izmanto.

Tas, ka ir jāpiemēro principi vai jāizmanto analoģija, nenozīmē, ka tas jādara ikvienā gadījumā, kad kāds tos piesauc.

Ja palasa kaut vai šeit, \"JV\", publicētos tiesu nolēmumus, tad Jūsu apgalvojums par juridiskās metodes nepārzināšanu ir acīmredzami nepareizs. Un, ja vēl palasa komentārus, tad nāksies sastapties arī ar tādiem, kuros tiesa kritizēta par pārāk lielu atraušanos no likuma teksta vai no mērķa (kā nu kurš to saskata).

Viss atkarīgs no konkrētās lietas. Un par to mēs neko nezinām. Jurista cienīgi ir nemētāties ar vispārīgiem apgalvojumiem, ja nav zināmi lietas apstākļi.

Labvakar! Paldies par argumentētajiem komentāriem! Uzskatu par nepieciešamu pievienot arī savējos.

1. Par to, ka juridiskās metodes pastāv tiesiskajā sistēmā kā vispārējie tiesību principi, var palasīt, piemēram Daigas Iļjanovas grāmatā \"Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana\" (skat. īpaši 70.-74.lpp.).

2. \"Secinājums ir tāds, viena administratīvajā procesā un vienā civillietā iestāde un tiesa neapmierināja šī raksta autores lūgumus, tāpēc \"gan iestādes un amatpersonas, gan tiesas un tiesneši - ļoti bieži nezina pat elementāras tiesību teorijas atziņas.\"\"

Nepavisam ne tā! Aprakstītajai iestādes rīcībai ar mani nebija un nav vispār nekāda sakara! Vienkārši, strādājot tajā institūcijā, kuras jurists rakstīja izglītojošo vēstuli par tālākveidošanu, es par šo notikumu uzzināju. Manuprāt, tas ir šokējoši, ka privātpersonām saistošus lēmumus pieņem juridiski analfabēti. Tas būtu tas pats, ja operāciju veiktu nevis ķirurgs, bet santehniķis. Manuprāt, no situācijas apraksta ir pilnīgi skaidrs, kur slēpjas iestādes nekompetence. Iestāde saprot, ka situācijas ir līdzīgas, bet nepieņem lēmumu pēc analoģijas un tādējādi pārkāpj personu tiesības, tostarp cilvēktiesības.

3. Tiesu kāzuss gan ir saistīts ar mani, taču ne jau tikai ar mani, bet arī daudziem citiem, kuri lietās ir pieņemti klaji prettiesiski lēmumi. Manuprāt, arī par šo kāzusu no konteksta viss ir saprotams. Jāņem arī vērā, ka publikācijai šajā rubrikā ir ļoti ierobežots apjoms, tādēļ jāizsakās maksimāli īsi. Tiem, kas nav sapratuši, iesaku izlasīt rakstā minēto Magdas Papēdes rakstu. Jau tajā doktorante norādīja uz visām tiesu kļūdām šajos tiesību jautājumos, un es neuzskatu par vajadzīgu un pat iespējamu (autortiesības!) pārrakstīt M.Papēdes rakstu. Diemžēl tiesas šo viedokli, kā arī citu tiesību zinātnieku atziņas, uz ko es atsaucos blakus sūdzībā, vispār ignorēja. Turklāt neuzskatīja par vajadzīgu pat paskaidrot iemeslu. Šā iemesla dēļ es pat nevaru pateikt, kāpēc ir pieņemti šie prettiesiskie lēmumi: vai tiesa nespēja idetificēt vispārīgo un speciālo normu vai neprata atrisināt normu kolīzijas pareizā secībā, vai tur bija kāda cita vaina. Un man tiešām radās iespaids, ka tas ir tieši tādēļ, ka tiesa nezina, ko lai atbild, bet tāds lēmums tai ir jāpieņem tādēļ, ka citā lietā tā jau lēmusi AT Civillietu tiesu palāta! Un tas man šķiet nepieņemami.