Pēdējos septiņos gados process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu tika reglamentēts tikai piecos Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) pantos, tas ir, KPL 439., 440., 441., 547. un 548. pantā. Jāatzīst, ka šāds regulējums ir nepilnīgs.

Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu ieviešanas gaitā tika uzsvērta juridisko personu īpatnība, piemēram, šīm personām nav vainas, tām nevar tikt piemērota kriminālatbildība, to, ko varētu piemērot, nevar saukt par sodu. Tādēļ loģiski būtu, ka visas KPL normas tiktu grozītas, ņemot vērā šo jauno terminoloģiju. Tomēr tā nenotika, un kriminālprocesuālā jaunrade noritēja, ignorējot procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu.

Ņemot vērā minēto, autors piedāvā ielūkoties visizplatītākajās kriminālprocesuālo normu piemērošanas problēmās, kuras praksē jārisina procesa virzītājiem.

Jāsāk jau ar procesa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu uzsākšanu. KPL likumdevēji pamanījušies šo procesa posmu padarīt par tik nesaprotamu, ka nav brīnums, ka Latvijā procesi par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu netiek uzsākti.