2012. gada 27. septembrī Latvijas Republikas Centrālā vēlēšanu komisija vērsās ar vēstuli pie Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekānes prof., Dr.iur. K. Stradas-Rozenbergas ar lūgumu sniegt papildus atzinumu par likumprojekta "Grozījumi Pilsonības likumā" atbilstību starptautisko tiesību normām Satversmes 78. panta izpratnē¹. 2012. gada 4. oktobrī prof. K. Strada-Rozenberga nosūtīja šo lūgumu fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedrai ar lūgumu iespēju robežās sniegt viedokli.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedra², turpmāk – SETK, izskatot saņemto Centrālās vēlēšanu komisijas lūgumu, uzskata par iespējamu precizēt saņemtā lūguma formulējumu, atbildot uz jautājumu: "Vai likumprojekts "Grozījumi Pilsonības likumā" atbilstoši Satversmes 78. panta nosacījumiem ir pilnīgi izstrādāts, t. i., vai tas atbilst Latvijas Republikas normatīvo aktu hierarhijas ziņā augstāk stāvošām tiesību normām un Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību normām."

SETK pirms sava viedokļa formulēšanas ir iepazinusies ar jau iepriekš sniegtajiem atzinumiem, īpaši uzsverot Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas viedokļa³ un Saeimas Juridiskā biroja atzinuma⁴ atzīstamo izstrādātības un analīzes pakāpi.

Formulējot savu viedokli par uzdoto jautājumu SETK uzskata par nepieciešamu apskatīt sekojošu jautājumu loku:

1. starptautiskajās publiskajās tiesībās iekļautais pilsonības piešķiršanas regulējums;

2. Latvijas Republikas valsts tiesību turpināšanās (kontinuitātes) doktrīnas saturs un tās ietekme uz pilsonības piešķiršanas regulējumu;

3. pilsonības automātiskas piešķiršanas visiem Latvijas Republikas nepilsoņiem atbilstība starptautiskajām tiesībām.

1. Pilsonības piešķiršanas jautājumu regulējums starptautiskajās publiskajās tiesībās

Virkne starptautisko tiesību avotu piemin pilsonības jēdzienu, piemēram, 1948. gada ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas⁵ 15. pants atzīst katra cilvēka tiesības uz pilsonību un aizliedz to patvaļīgi atņemt, 1957. gada Ņujorkas konvencija Par precētu sieviešu pilsonību aizliedz laulībai ietekmēt sievietes pilsonību,⁶ 1989. gada ANO Konvencijas par bērna tiesībām⁷ 7. pants aizsargā bērnu tiesības uz pilsonības iegūšanu no dzimšanas brīža, 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieka statusu⁸ 32. pants uzliek konvencijas dalībvalstīm par pienākumu pēc iespējas veicināt bezvalstnieku asimilāciju un naturalizāciju. Pilsonības jautājumiem ir veltīta arī 1963. gada Eiropas Padomes Konvencija par dubultpilsonības gadījumu samazināšanu un militāro dienestu dubultpilsonības gadījumā⁹ un Hāgas 1930. g. konvencija par atsevišķiem jautājumiem saistībā ar pilsonības likumu kolīziju,¹⁰ katras valsts tiesības noteikt tās pilsonības iegūšanas noteikumus skaidri izriet arī no Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bezvalstnieku skaita samazināšanu (UN Convention on the Réduction of Statelessness).¹¹

Tomēr, lai cik starptautisko tiesību avotos arī nebūtu pieminēti pilsonības jautājumi, tās skaidri atstāj jautājumu par pilsonības piešķiršanu katras suverēnas valsts ziņā.

Tā ANO Starptautiskā Tiesa (International Court of Justice) ir norādījusi, ka pilsonības piešķiršana caur naturalizāciju ir katras suverēnas valsts kompetencē.¹² Šie jautājumi ietilpst katras suverēnās valsts iekšējā domēnā.