Latvijas Valsts prezidenta institūcijas 90 gadi saistās ar Valsts prezidentiem – dažādām personībām, kas katra Latvijai nozīmīgos vēsturiskos un politiskos notikumos ir rīkojusies citādi. Arī sev uzticēto amata atbildību, pienākumus un tiesības katrs līdzšinējais Valsts prezidents ir īstenojis citādi. Piemēram, neskatoties uz to, ka Valsts prezidents Alberts Kviesis Saeimas sēdē zvērēja turēt svētu un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus, viņš tomēr nepalīdzēja aizsargāt Satversmi, 1934. gada 15. maijā dziļdomīgi klusējot un tādējādi parādot Valsts prezidenta kā Satversmes sarga un garanta vājumu. Arī šādi var traktēt uzlikto atbildību.

Neatkarīgi no pilnvaru apjoma Valsts prezidents vienmēr ir un paliek augstākais valsts pārstāvis un valsts tiesiskās pārmantojamības simbols.² Turklāt Valsts prezidents ir vienīgais simbols starp citiem simboliem (valsts karogu, ģerboni, himnu), kuram ir uzticēts pildīt ne tikai Satversmē noteiktās funkcijas, bet sabiedrība no viņa ierasti gaida vairāk nekā Satversmē noteikts. Valsts prezidenta simboliskā loma nebeidzas ar viņa pēdējo pilnvaru dienu Valsts prezidenta amatā, tā turpinās arī pēc prezidentūras pilnvaru beigām.³ Valsts prezidenti pēc amata pilnvaru beigām nekļūst no simbola par ikdienu.

Atskatoties uz līdzšinējo praksi un kārtību, kādā notika visu varas atzaru darbība Saeimas atlaišanas posmā, jāuzsver, ka Valsts prezidenta personībai ir un arī turpmāk būs noteicoša loma, jo Saeimas atlaišanas gadījumā faktiski var palielināties Satversmē noteiktās Valsts prezidenta amata pilnvaras. Tā ir ārpus Satversmes noteikta un Satversmē neierakstīta vara, kas, runājot valststiesībnieka Jāņa Plepa vārdiem, "leģitīmi attaisno Valsts prezidenta politiskās ietekmes pieaugumu Satversmes sistēmā".