KCL 192. panta pirmās daļas 3. punkts regulē vienu no gadījumiem, kad sabiedrība iegūst savas daļas, proti, dalībniekam rakstveidā no tās atsakoties. Minētā norma regulē liettiesisku aspektu – daļas piederības maiņu uz likuma pamata, proti, daļa pāriet no dalībnieka sabiedrībai. Taču, ievērojot daļas piederības neatraujamo sakaru ar dalībnieka statusu (kas, piemēram, izriet kaut vai no KCL 136. pantā minētās dalībnieka definīcijas), KCL 192. panta pirmās daļas 3. punktā paredzētā atteikšanās no daļas vienlaikus nozīmē dalībnieka statusa brīvprātīgu zaudēšanu jeb izstāšanos no sabiedrības. Tādējādi no KCL regulējuma izriet, ka dalībnieks var brīvprātīgi atteikties no dalības sabiedrībā, neatsavinot sev piederošo daļu.

Neraugoties uz to, ka KCL regulētas dalībnieka izstāšanās tiesiskās sekas, tomēr šāds fragmentārs regulējums nesniedz atbildi uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Tā KCL neregulē, vai dalībnieks ir tiesīgs sabiedrību atstāt jebkurā brīdī vai tomēr pastāv noteikti ierobežojumi. Turklāt sīkākas izpētes vērts ir jautājums par izstāšanās mantiskajām sekām un citiem teorijā un praksē nozīmīgiem aspektiem.

Latvijas tiesību piemērošanas praksē un doktrīnā SIA dalībnieka izstāšanās institūts nav ieguvis nekādu ievērību, tādēļ iepriekš minētie problēmjautājumi šajā rakstā aplūkoti salīdzinošā aspektā, balstoties uz Vācijas un Šveices sabiedrību tiesību regulējumu, tiesu prakses un doktrīnas atziņām, un tiek piedāvāts iespējamais dalībnieka izstāšanās no SIA tiesiskais regulējums KCL.

1. Iespēja izstāties no sabiedrības kā dalībnieka subjektīvās tiesības

Kā jau tika minēts, brīvprātīga izstāšanās no sabiedrības iespējama, arī neatsavinot daļas citai personai, bet no tām atsakoties vienpusējā kārtā. Ar atteikšanos persona pauž vēlmi turpmāk vairs nebūt sabiedrības dalībnieks, respektīvi, izbeigt jebkādu tiesisku saikni starp viņu un sabiedrību. Līdzšinējā praksē Latvijā šāda dalībnieka vēlme uzskatāma par pašsaprotamu, neapšaubāmu un leģitīmu, neraugoties uz to, ka nedz 1991. gada 23. janvāra likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību",² nedz arī KCL šāda dalībnieka subjektīva tiesība nav minēta.

Arī viens no vecākajiem SIA darbību regulējošajiem tiesību aktiem Eiropā – Vācijas likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung, saīsināti GmbHG)³ – nevienā pantā skaidri un noteikti neparedz šādas dalībnieka tiesības. Tādējādi var rasties jautājums, kādi apsvērumi bija par pamatu šādai tiesību tālākveidošanai gan doktrīnā, gan tiesu praksē. Pirmkārt, Vācijas tiesībās SIA tiek definēta kā kapitālsabiedrība ar personālsabiedrības iezīmēm.⁴ Vācijas Komerclikumā (Handelsgesetzbuch, saīsināti HGB⁵) šādas personālsabiedrības biedra tiesības ir skaidri noteiktas (skat. HGB 131. § trešās daļas 3. punktu). Ja iespēja izbeigt dalību pastāv katram personālsabiedrības biedram, šādas tiesības nevarētu tikt liegtas arī SIA dalībniekam. Otrkārt, viens no Vācijas saistību tiesību principiem ir, ka katrai ilgstošai personiskai tiesiskajai attiecībai (Dauerrechtsverhältnis) jābūt izbeidzamai, ja pastāv svarīgs iemesls. Dalība sabiedrībā ir personiska ilgstoša tiesiska attiecība, tādēļ tiesības izstāties no sabiedrības ir neatņemamas dalībnieka personiskas tiesības; statūtos var sīkāk regulēt šo tiesību realizācijas mehānismu, taču tās nevar ierobežot.