Likuma norma ir visai apšaubāma - ka jau minēts Bērziņa komentārā administratora tiesību un pienākumu loks ir personiskas tiesības, kas ir piešķirtas konkrētajai personai, un kā tāds nav nododams citam. Protams, var deleģēt, piem. pilnvarojot kādu veikt konkrētas jur. darbības. Pretēja gadījumā var sanākt kā arī SIA valde varētu nodot uz paris mēnešiem savus pienākumus citas SIA vadītajiem...

Man liekas nepareizs un nepamatots E.Ābeles un H.Jaujas apgalvojums par to, ka administratoram ir tiesības pilnvarot citu administratoru uz 60 dienām un šis pilnvarojums attiecoties uz visiem administratora maksātnespējas procesiem, nevis tikai uz kādiem atsevišķiem procesiem, jo secināms, ka pretējā gadījumā procesa uzraudzība un virzība nenotiekot pastāvīgi. Lasot likumu, es šo normu sapratu savādāk -administrators pēc saviem ieskatiem var pilnvarot citu administratoru vai nu uz visiem procesiem, vai nu uz atsevišķiem procesiem uz noteikto laiku. Administrators vada procesus un pats zina, kurā procesā kāds risinājums ir pareizais. Piemēram, administrators atrodas pēcdzemdību atvaļinājumā un dažus procesus var vadīt pats (mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tas nav nekas neiespējams), savukārt daļu procesu nodot vadīšanai citam administratoram. Vai arī administrators dodas atvaļinājumā uz mēnesi, viņa administrējamo uzņēmumu sarakstā ir uzņēmumi, kur notiek tikai tiesvedības, kur tiesas sēdes plānotas pēc vairākiem mēnešiem. Kādēļ šādu uzņēmumu administrēšana šajā laikā būtu jānodod citam administratoram? Šāds normu tulkojums padara normu mazefektīvu un var būt drauds, ka pastāvot šādai izpratnei, administrators neizvēlēsies pilnvarot citus administratorus vispār un maksātnespējas procesu virzība tiks bremzēta. Ak, teorētiķi...