Šis nav uzskatāms par akadēmisku, zinātniski izstrādātu pētījumu administratīvajās tiesībās. Šī referāta mērķis ir vērst uzmanību uz dažādo ministra lomas izpratni ministrijas kā augstākās izpildvaras iestādes vadībā. Šī referāta mērķis ir provocēt diskusiju par problēmām, kurām šis referāts tā ierobežotā apjoma dēļ pieskaras tikai nedaudz.

Ministra lomu ministrijā var analizēt no dažādiem aspektiem, šajā referātā pamatā tiks analizēts tas, kādu lomu ministram izpildvarā paredzējis likumdevējs Valsts pārvaldes iekārtas likumā, t.i., galvenajā likumā, kas nosaka ar valsts pārvaldi, tātad arī ar ministriju, saistītos jautājumus.

Regulāri tiek aktualizēta ideja, ka ministram ir nepieciešamas tiesības izdot ārējos normatīvos aktus – ministra noteikumus, tādējādi piešķirot ministram arī savu noteiktu vietu likumdošanas varas īstenošanā. Tomēr ministrs pirmkārt un galvenokārt ir izpildvarai piederoša amatpersona, un tāpēc ministram viss savs spēju potenciāls būtu jāapliecina izpildvaras jomā. Tomēr šajā ziņā ministra nozīmes apzināšana teorijā un praksē iet diametrāli pretējos virzienos.

Neskatoties uz to, ka ministrs ir viena no centrālajām figūrām izpildvaras jomā, juridiskajā literatūrā par ministra funkcijām un nozīmi izpildvaras īstenošanā rakstīts ļoti maz, tā it kā šis jautājums jau pats par sevi visiem būtu saprotams. Latviešu valodā izdotajā juridisko terminu vārdnīcā norādīts, ka "ministriju ministrs pārstāv bez īpaša pilnvarojuma un nosaka tās darbības stratēģiju".² Saskaņā ar šo skaidrojumu ministram ministrijā ir divas galvenās funkcijas, pirmkārt – reprezentatīvā funkcija, kas galvenokārt nozīmē ministrijas viedokļa paušanu par tās kompetencē esošajiem jautājumiem.