Prasības pamata grozīšana

Līdzīgi kā par jēdzienu "prasības pamats", tā arī par jēdzienu "prasības pamata grozīšana" tiesību zinātnē ir daudz diskutēts.²

Iepriekš analizētā jēdziena "prasības pamats"³ konsekventa izpratne un attīstīšana prasītu atzīt: ja reiz prasības pamats ir juridiski fakti, tad prasības pamata grozīšana ir šo juridisko faktu aizstāšana vai papildināšana ar citiem juridiskiem faktiem, t.i., ja prasība sākotnēji tika pamatota ar vienu juridisko faktu pastāvēšanu faktiskajā dzīvē, tad prasības grozīšana nozīmē prasību pamatot ar citiem faktiskajā dzīvē pastāvošiem juridiskiem faktiem.

Kāda ir Senāta prakse saistībā ar jēdziena "prasības pamata grozīšana" izpratni? Autoram nav zināms, ka Senāts savā praksē būtu devis visaptverošu jēdziena "prasības pamata grozīšana" definīciju. Tomēr dažās lietās Senāts ir risinājis jautājumu, vai konkrētajā lietā ir notikusi prasības pamata grozīšana.

Tā kādā lietā prasītāja nekustamā īpašuma reformas ietvaros cēla prasību par īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu atjaunošanu, pamatojoties uz to, ka prasītāja ir bijušā īpašnieka mantiniece. Lietas izskatīšanas laikā atklājies, ka bijušais īpašnieks vēl pirms nekustamā īpašuma nacionalizācijas uzdāvinājis īpašumu personai, kas nav prasītāja mantiniece. Pirmās instances tiesa prasību noraidīja. Apelācijas sūdzībā prasītāja apstrīdēja dāvinājuma līgumu, uzskatīdama sevi par bijušā īpašnieka neatraidāmo mantinieci, kurai ir tiesības uz mantojuma neatraidāmo daļu, un vienlaikus, protams, lūdza tiesu atzīt viņai īpašuma tiesības uz attiecīgu daļu strīdus īpašuma. Apelācijas tiesa prasītājas prasību apmierināja daļēji. Senāts uzskatīja, ka "[š]āda prasība [par dāvinājuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu daļā] nav apspriesta pirmās instances tiesā un šajā sakarībā atbildētājam nebija dota iespēja iesniegt tiesai nepieciešamos pierādījumus. Ar to pārkāpti Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 418. panta pirmās daļas noteikumi, kas liedz apelācijas sūdzībā grozīt prasības priekšmetu un pamatu." Tāpēc apelācijas tiesas spriedums tika atcelts.⁴

Savukārt kādā citā lietā prasība par īpašuma tiesību atzīšanu uz dzīvokļa īpašumu pamatota ar apstākļiem, kas saistīti ar apdāvinātā rupju nepateicību. Taču otrās instances tiesa apmierinājusi prasību, pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām, tādējādi grozot prasības pamatu un neievērojot savas kompetences robežas, t.i., neievērojot likumā noteikto, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas (CPL 192. pants).⁵

Autors uzskata, ka abi šie Senāta spriedumi apstiprina izteikto pieņēmumu, ka prasības pamata grozīšana ir saprotama kā prasības pamatā esošo juridisko faktu nomaiņa ar citiem juridiskajiem faktiem.

Tā, piemēram, pirmajā no aprakstītajām lietām prasītāja sākotnēji celtās prasības pamatu – īpašuma tiesību atjaunošana kā bijušā īpašnieka mantiniecei – apelācijas tiesā aizstāja ar pilnīgi citu prasības pamatu – dāvinājuma līguma spēkā neesamība daļā. Abi prasības pamati ir pilnīgi atšķirīgi. Iespējams, vislabāk šo atšķirību raksturo juridiskais fakts "dāvinājuma līguma esamība". Pirmā prasības pamata gadījumā dāvinājuma līguma esamībai kā faktam nav nekādas nozīmes, t.i., tas nav juridisks fakts, kuram ir jāpastāv faktiskajā dzīvē, lai atjaunotu īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu šī īpašuma pēdējā īpašnieka mantiniecei likuma "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" kārtībā. Turpretim, ja prasība atzīt īpašuma tiesības ir pamatota ar Civillikuma (turpmāk – CL) 1922. pantu ("Ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmiem mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas [..], tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas"), tad, protams, dāvinājuma līguma, ar kuru ir aizskartas prasītājas kā neatraidāmās mantinieces tiesības, pastāvēšana ir svarīgs faktiskais apstāklis, t.i., juridiskais fakts, kura nepastāvēšanas faktiskajā dzīvē gadījumā, prasība būtu noraidāma.