Laika gaitā ir palielinājusies tiesību uz privāto dzīvi nozīme, un mūsdienu modernajā pasaulē tiesības uz privāto dzīvi tiek uzskatītas par vienu no vissvarīgākajām starptautiskajām cilvēktiesībām.⁵ Autora mērķis ir veicināt diskusiju par privātās dzīves neaizskaramības vienlīdz nozīmīgo lomu un sarežģīto būtību starptautiskajās cilvēktiesībās. Rakstā salīdzinošā aspektā tiks analizēta tiesību uz privāto dzīvi attīstība, kā arī šo tiesību regulējums Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī izvērtēti kritēriji, uz kuru pamata ir iespējams ierobežot citas cilvēktiesības, jo īpaši tiesības uz izteiksmes brīvību, par labu tiesībām uz privāto dzīvi.

I. Privātās dzīves neaizskaramības vēsture

Tiesību uz privāto dzīvi saturu var sākt meklēt jau Bībelē, kur dzimumattiecības, noslēgtība un privātums ir galvenie struktūrelementi stāstam par Ādamu un Ievu.⁶ Privātās dzīves neaizskaramības atklāsmes ir iespējams rast arī 18. un 19. gadsimta normatīvajos aktos, kad vairākas valstis pieņēma atsevišķus likumus privātās dzīves aizsardzībai. Tā, piemēram, Zviedrijas parlaments 1776. gadā noteica, ka valdības rīcībā esošo informāciju par tās pilsoņiem drīkst izmantot tikai likumā atrunātos gadījumos; Francijas valdība 1858. gadā aizliedza privātu faktu publicēšanu un šī noteikuma pārkāpējiem paredzēja naudassodu; bet 1889. gadā Norvēģijā tika paredzēts kriminālsods par informācijas publicēšanu, kas saistīta ar citas personas privāto vai ģimenes dzīvi.⁷

Tomēr moderno uzskatu par to, ar ko būtu jāsaprot termins "tiesības uz privāto dzīvi" 1890. gadā ieskicēja S.D. Vorens (S.D. Warren) un L.D. Brandeiss (L.D. Brandeis), Hārvarda Juridiskajā žurnālā apgalvojot, ka tās ir personu tiesības "tikt atstātam vienatnē" (angļu val. – right to be let alone).⁸ Autori savā rakstā runāja par tehnoloģiju sasniegumiem fotografēšanā, kas "nojauktu robežu starp ziņām, kuras brīvprātīgi tiek atklātas sabiedrībai, un to informāciju, kas tiek izplatīta bez personu atļaujas,"⁹ secinot, ka tas izraisītu personu privātās dzīves aizskārumu. Šīs atziņas ļāva stiprināt tā laika sabiedrības morāli, kā arī privātums kļuva par nozīmīgu sastāvdaļu neaizskartas un neatkarīgas personas atspoguļošanā britu filozofa Dž.S. Milla darbos.¹⁰

Simt gadu vēlāk, uzsverot S.D. Vorena un L.D. Brandeisa raksta nozīmi tiesību uz privāto dzīvi attīstībā, tiesību zinātnieks R. Turkingtons (R. Turkington) ir izteicies, ka šis raksts ir iemantojis īpašu cieņu akadēmiķu un pētnieku vidū, kuri dienas pavada putekļainās bibliotēkās vai ar aizmiglotām acīm veroties datora ekrānā cerībā, ka kādu dienu viņu pētījumi dramatiski mainīs pastāvošo tiesību doktrīnu.