Pagājušās nedēļas "Jurista Vārda" numurā rakstījām par tiesību filozofa Ronalda Dvorkina nāvi. Izcilnieku liktenis ir tāds, ka pēc dzīves noslēguma viņu darbi parasti iegūst "otro elpu" un tos sāk lasīt vai vēlreiz pārlasīt daudzi juristi, politologi u.c. Popularitātes kāpumu noteikti piedzīvos arī R. Dvorkina atziņas. Šī tiesību filozofa darbos vadlīnijas var atrast ne tikai tiesību piemērotājs, bet arī normatīvo aktu izstrādātājs un pieņēmējs. R. Dvorkins ir norādījis, ka valstij jābūt gādīgai pret tiem, kurus tā vada un kuri jūtas apdraudēti un pakļauti ciešanām, kā arī valstij jāizturas ar cieņu pret cilvēkiem, kuri paši spējīgi izstrādāt prātīgu priekšstatu par to, kā viņiem dzīvot un rīkoties.

Pēdējā laikā Latvijas ministriju gaiteņos un arī Saeimā notiek aktīvas un dažkārt pat asas diskusijas par jauno būvniecības procesu un tā noteikumiem. Tiek izstrādāts tāds būvniecības tiesiskais regulējums, kurā sabiedrības un indivīda tiesības un intereses būtu izlīdzsvarotas.

Viens no priekšlikumiem paredz, ka būvatļaujas apstrīdēšana augstākā iestādē un pārsūdzēšana administratīvajā tiesā neaptur administratīvā akta darbību. Indivīdam (investoram vai citam būvniekam) paredzēs iespēju turpināt būvēt, neskatoties uz sabiedrības iesniegtajām pretenzijām, tādējādi ātri un bez kavēšanās pabeidzot projektu. Šāds regulējums būtu pieņemams, ja tiek prezumēts, ka sabiedrības pretenzijas vienmēr ir nepamatotas. Tomēr šādu viedokli nevar postulēt, kaut vai atceroties "Saburovas lietu".

Izvirzot iepriekšminēto priekšlikumu, tiek meklēta viltus laime. Cēloņi, kāpēc dažas pašvaldības vilcinās maksimāli ātri izskatīt būvniecību apstrīdošos iesniegumus, ir jārisina citādi. Būvatļaujas darbības neapturēšana ir vērtējama par sliktu tieši būvatļaujas adresātam. Tas būvētu, neesot kaut pirmšķietamai ticībai, ka izdotā būvatļauja ir tiesiska. Līdzšinējā kārtībā, kad pārsūdzēšana aptur būvatļaujas darbību, noteicošā loma ir tieši būvniekam. Viņš var uzdot jautājumu tiesai, kura salīdzinoši saprātīgā termiņā – ne vēlāk kā viena mēneša laikā – atbild un rada pārliecību, ka vismaz pirmšķietami būvatļauja ir tiesiska un būvniecība var turpināties.

Neapturēšanas gadījumā lūgumu par pirmšķietamo tiesas vērtējumu varēs iesniegt pieteicējs (sabiedrība), tomēr tas, dažādu motīvu vadīts, var arī šādu lūgumu neizteikt. Neapturēšanas gadījumā būvatļaujas adresāts nevarēs uzdot prejudiciālo jautājumu par būvatļaujas pirmšķietamo tiesiskumu. Kas notiks, ja būvprojekts būs pabeigts un administratīvā tiesa pēc vairākiem gadiem atdzīs būvatļauju par prettiesisku? Būvatļaujas adresātam būs radušies zaudējumi, kuros summēsies ne izdevumi par prettiesisko būvniecību, bet arī par uzceltās būves nojaukšanu.

Līdz ar to neapturēšanas gadījumā būvatļaujas adresātam jāpaļaujas uz pašvaldības rīcības tiesiskumu. Tomēr lielāku drošību rada paļaušanās uz tiesas vērtējumu. Būvniecības procesā priekšroka nebūtu jādod "viltīgajam" ātrumam (procesa kvalitātei), bet skaidrībai un stabilitātei (saturiskajai kvalitātei).

Arī bieži piesauktajā Doing Business reitingā, kas kalpo par argumentu būvniecības regulējuma grozījumiem, nevērtē tikai procesa ātrumu. Tas būtu primitīvi. Svarīgs komponents ir valsts pārvaldes un tās organizēto procesu efektivitāte, kas ir daudz plašāka nekā procesa ātrums.