Līdzīgi R. Dvorkina darbus pirmajos kursos iepazinu arī es: no viņa domu atblāzmām man radās iespaids par R. Dvorkinu kā par spēcīgu domātāju, bet vienlaikus "kopēja bilde" viņa priekšstatiem salikās tikai vēlāk, sākot lasīt viņa grāmatas. Tieši R. Dvorkina teksti man atvēra jaunu pasauli, kur tiesību un politikas filozofi nevis kaut ko klusiņām pēta katrs savā nišā, bet atrodas nepārtrauktā polemikā viens ar otru, mēģina aizrakties līdz savu pretrunu cēloņiem un nemitīgi uzlabo paši savas teorijas.

Kāda polemika? Piemēram, par risinājumiem šādai problēmai – droši vien katrs jurists ir pamanījis, ka pat starp labākajiem tiesību pārzinātājiem bieži ir strīdi par kādas tiesību normas interpretāciju un salāgošanu ar reālo dzīvi. Taču, neskatoties uz šīm domstarpībām, kad lieta ir jāatrisina tiesai, tai ir raksturīgi pieņemt, ka strīdam ir tikai viens "īstais" risinājums, viena pareizā tiesību normu interpretācija: "Katru dienu mēs piespiedu kārtā nosūtām cilvēkus uz cietumu, atņemam viņiem naudu un piespiežam darīt lietas, ko viņi nevēlētos darīt. Šo visu attaisnojam, sakot, ka attiecīgais cilvēks ir pārkāpis likumu, nav izpildījis savas tiesiskās saistības vai ir pārkāpis citu cilvēku tiesības."¹ Bet vai tas patiešām tā ir, ja jau pat spēcīgi un godprātīgi juristi savstarpēji nevar vienoties, vai konkrētajā gadījumā patiešām likums ir pārkāpts un vai vispār ir pastāvējusi kāda tiesību norma.

R. Dvorkina darbi tapa, polemizējot arī ar tā sauktajām tiesību reālisma un kritisko tiesību studiju skolām, kuras, atbildot uz šiem jautājumiem, apgalvoja, ka "tiesību piemērošana" savā esencē ir tikai mistifikācija, ka tiesnesis izlemj lietas, vadoties no morāliem un politiskiem priekšstatiem – juridiskie argumenti tiek piesaukti tikai tādēļ, lai lēmumu racionalizētu sabiedrības acīs. Šāda tiesību kritika trāpīja jurisprudences pašai esencei – liekot uzdot jautājumus ne tikai par tiesu varas robežām, bet arī to, vai maz indivīdam ir politisks vai morāls pienākums šādām tiesnešu veidotām tiesībām pakļauties. Vairāki R. Dvorkina darbi ir mēģinājums rast risinājumus šādai kritikai.

R. Dvorkins bija ekspansīvs domātājs – viņa darbi skar ne tikai filozofiju, bet arī "tīros" politikas filozofijas jautājumus (piemēram, par vienlīdzīgumu kā vērtību, dažādām tā izpratnēm),² morāles filozofiju, pat brīvās gribas problemātiku. R. Dvorkins arī aktīvi kā viedokļu līderis piedalījās ASV politiskajā diskusijā par vērtību jautājumiem, šim nolūkam publicējot rakstus un pat grāmatas.³ Šādā ziņā viņš bija savos uzskatos konsekvents: aizstāvot viedokli, ka nav konceptuāla pamata striktam nošķīrumam starp morāli, politiku un jurisprudenci, viņš arī pats savos darbos dziļi analizēja visus šos laukus, nebīstoties no akadēmisko nozaru novilktajām robežšķirtnēm.

Vienlaikus, atļaušos apgalvot, viņa oriģinālākās idejas radās tieši tiesību jomā.