Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmā nozīmīgā krimināltiesību reforma tika pabeigta 1999. gadā, kad spēkā stājās Krimināllikums (turpmāk – KL), aizstājot līdz tam esošo Latvijas Kriminālkodeksu. KL būtībā ir modificēts Latvijas Kriminālkodekss, kura pamatā bija Latvijas PSR Kriminālkodekss. Ar KL pieņemšanu būtiskas izmaiņas tika panāktas krimināltiesību vispārīgās daļas noteikumos, kā arī tika pārskatīti Latvijas Kriminālkodeksā ietverto noziedzīgo nodarījumu sastāvi. Vienlaikus KL joprojām tika saglabāta padomju gados mantotā represīvā sodu sistēma.

Latvijā brīvības atņemšanas sodi ir ievērojami bargāki nekā citviet Eiropas Savienībā. Turklāt ne tikai garāki, bet Latvijā likumpārkāpēji tiek notiesāti ar brīvības atņemšanu arī tādos gadījumos, kad persona nerada reālu sabiedrības drošības apdraudējumu. Ļoti bargi ir sodi par mantiskajiem noziegumiem – zagšanu, krāpšanu, tātad par tādiem noziegumiem, kas rada apdraudējumu cilvēka mantai, īpašumam, bet ne dzīvībai un veselībai, ko citur pasaulē uzskata par patiešām nozīmīgiem. Vidējais ieslodzījuma laiks ir mazliet zem sešiem gadiem. Citās valstīs šis rādītājs ir aptuveni divi gadi.

Salīdzinoši augsts rādītājs Latvijā vēl ir tas, cik daudz personas uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas ieslodzījuma vietās gan apcietinājumā, gan izciešot sodu. Šajā ziņā starp 48 Eiropas valstīm esam otrajā vietā. Brīvības atņemšanas sods valstij ir visdārgākais no visiem soda veidiem. Šī tendence ir saglabājusies vēl no Padomju Savienības laikiem, kad brīvības atņemšanai bija nozīmīgākā loma starp visiem kriminālsodiem, un līdz šim laikam šī tendence nav mazinājusies.

2004. gada 12. februārī ar likumu "Grozījumi Krimināllikumā" tika realizēta pirmā nozīmīgā kriminālsodu reforma, papildinot daudzu KL sevišķās daļas pantu sankcijas ar brīvības atņemšanai alternatīvu sodu – piespiedu darbu. Lai arī minētā reforma bija nozīmīga, tā nebija vērsta uz sodu politikas visaptverošu pārvērtēšanu un reformu.

Nopietns pagrieziena punkts situācijas maiņai bija 2009. gads, kad Ministru kabinets apstiprināja Tieslietu ministrijas izstrādāto Kriminālsodu politikas koncepciju, lai sagatavotu konceptuālus priekšlikumus izmaiņām kriminālsodu sistēmā, kas būtu izmantojami, izstrādājot nepieciešamos grozījumus KL un citos normatīvajos aktos, kuru pieņemšana sekmētu efektīvāku tiesisko līdzekļu piemērošanu.

Ievērojot gan koncepcijā piedāvātos risinājumus, gan arī likumprojeka izstrādes laikā ekspertu aktualizētos problēmjautājumus, Tieslietu ministrija izstrādāja likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā", kas 2012. gada 13. decembrī tika atbalstīts trešajā lasījumā, kā arī likumprojektu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", likumprojektu "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" un likumprojektu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā". Būtiskākās novitātes ietvertas likumā "Grozījumi Krimināllikumā" (turpmāk – likuma grozījumi).

Likuma grozījumi dalāmi divos blokos. Pirmais attiecas uz izmaiņām KL vispārīgajā daļā, tajā ietverot jaunus kritērijus un nosacījumus sodu piemērošanai. Savukārt otrais bloks attiecas uz izmaiņām KL sevišķajā daļā, kurā atbilstoši noziedzīgu nodarījumu bīstamībai un kaitīgumam būtiski tiek grozītas pantu sankcijas, kā arī dekriminalizēti atsevišķi nodarījumi.

1. Būtiskākās novitātes Krimināllikuma vispārīgajā daļā

1.1. Likuma grozījumi paredz papildināt KL 1. pantu ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu (ne bis in idem). Šāda norma jau ir daudzu valstu krimināllikumos, piemēram, Lietuvā, Igaunijā, Nīderlandē, Slovēnijā un Krievijā. Dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips pašreiz paredzēts tikai Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 25. pantā, bet pēc sava satura tā ir krimināltiesību norma, kurai jābūt ietvertai arī KL.

Minētais princips ir veidots atbilstoši 1950. gada 6. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pantā noteiktajam, un tas paredz, ka nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt par nodarījumu, par kuru viņš jau ticis attaisnots vai sodīts ar spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā vai administratīvā pārkāpuma lietā, kas pieņemts likumā noteiktā kārtībā. Minētais nekavē atkārtotu lietas izskatīšanu saskaņā ar likumu, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu. Savukārt detalizēta šī principa procesuālā piemērojamība ir noteikta KPL.

1.2. Šobrīd KL 35. panta otrā daļa paredz, ka soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Vienlaikus citu valstu krimināltiesības atzīst arī citus soda piemērošanas mērķus. Kaut gan noziedzīga nodarījuma recidīva novēršana ir viens no galvenajiem soda mērķiem, tikai ar krimināltiesībām vien nav iespējams garantēt, ka persona pēc soda izciešanas neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Efektīva sodu izpildes sistēma būtiski palielina iespējas novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu, jo dod iespēju tiesas noteiktajā laikā un veidā resocializēt personu. Nosakot krimināltiesiskās represijas veidu un mēru, svarīgi ievērot arī sabiedriskās drošības intereses. Respektīvi, soda un krimināltiesisko piespiedu līdzekļu bardzība pamatojama arī ar sabiedrisko interešu aizsardzību. Ievērojot minēto, KL 35. panta otrajā daļā ir paplašināts ietverto soda mērķu uzskaitījums, t.i., ne tikai sodīt, bet arī atjaunot taisnīgumu, aizsargāt sabiedrības drošību, resocializēt vainīgo personu, atturēt citas personas no noziegumu izdarīšanas.

1.3. KL 7. pantā ir definēta noziedzīgu nodarījumu klasifikācija, kurai ir svarīga praktiska nozīme. Neraugoties uz noziedzīgu nodarījumu klasifikācijas svarīgo nozīmi, KL nav korekti norādīts šīs klasifikācijas kritērijs. Definējot noziedzīgu nodarījumu veidus, likumdevējs ir saistījis noziedzīga nodarījuma smagumu ar maksimālo sodu, ko var piemērot personai par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, proti, jo bargāks sods ir paredzēts KL panta sankcijās, jo smagāks ir panta dispozīcijā definētais noziedzīgais nodarījums. Šo pieeju nevar vērtēt kā likumdevēja kļūdu, jo KL pantu sankcijās paredzētais sods ir tieši atkarīgs no kaitīguma, ko rada vai var radīt konkrēts noziedzīgs nodarījums ar likumu aizsargātajām interesēm. Tomēr, burtiski interpretējot KL 7. pantā paredzēto, jāsecina, ka nevis lielāka kaitīguma dēļ noziedzīgs nodarījums atzīstams par smagāku un par to tiek paredzēts bargāks sods, bet gan otrādi – bargā soda dēļ noziedzīgs nodarījums atzīstams par smagu vai sevišķi smagu. Ievērojot minēto, tiek mainīta noziedzīgu nodarījumu klasifikācija atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam.