1999. gadā, kad spēkā stājās Krimināllikums (turpmāk – KL), aizstājot līdz tam esošo Latvijas Kriminālkodeksu, tika pieņemts likums "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību", kurā tika atrunāta kārtība par pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, ievērojami attiecinot labvēlīgos KL noteikumus uz personām, pret kurām iepriekš kriminālprocesi bija uzsākti vai kuras bija notiesātas saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu.

Izstrādājot grozījumus Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā un Latvijas Sodu izpildes kodeksā saskaņā ar Kriminālsodu politikas koncepciju (apstiprināta ar Ministru kabineta 2009. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. 6), arī kļuva aktuāls jautājums – kādu noteikt pārejas periodu uz jauno kriminālsodu politiku?

Saskaņā ar KL 5. panta otro daļu likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība.

Ar grozījumiem KL, kas stāsies spēkā 2013. gada 1. aprīlī, tiek būtiski samazinātas sodu sankcijas un vairāki noziedzīgi nodarījumi tiek dekriminalizēti, tāpēc, izstrādājot grozījumus, bija jāizšķiras par KL 5. panta otrajā daļā ietvertā labvēlības principa piemērošanas robežām.

Sākotnēji Tieslietu ministrijas izveidotajā pastāvīgajā Krimināllikuma darba grupā viedokļi atšķīrās par to, vai labvēlības princips būtu attiecināms uz personām, kuras nodarījumu būs izdarījušas pirms grozījumu spēkā stāšanās. Daļa ekspertu iebilda pret šāda labvēlības principa piemērošanu. Tika paustas bažas par to, ka ar grozījumiem tiek mainīti gandrīz visi KL sevišķās daļas panti un šāda plaša KL 5. panta otrās daļas piemērošana praksē būtu grūti realizējama, rezultātā apgrūtinot pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras un tiesu darbu.

Savukārt citi darba grupas eksperti pauda viedokli, ka nav pamatoti no Satversmes un starptautisko tiesību viedokļa tik plaši ierobežot labvēlības principa piemērošanu. Tika piedāvāts attiecībā pret tiem, kas vēl nav sodīti, darbības pārkvalificēt atbilstoši jaunajam regulējumam, kā arī attiecībā pret tiem, kas jau ir notiesāti un izcieš sodu, iespēju robežās piemērot labvēlības principu, vienlaikus atzīstot, ka valsts sodu politika laikā, kad notiesātie izdarīja noziedzīgu nodarījumu, bija atbilstoša un pareiza tai laikā pastāvošai sodu politikai.

Labvēlības principa piemērošana jārealizē, ievērojot, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa labvēlīgāka likuma atpakaļejoša spēka principu ir analizējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta pirmās daļas kontekstā, kas nosaka: nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziegumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajiem valsts iekšējiem tiesību aktiem vai starptautiskajām tiesībām nebija noziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro nozieguma izdarīšanas brīdī. Pamatprincips, ko savā praksē nostiprinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir šāds: ja pastāv konflikts starp diviem secīgiem krimināllikumiem, ir jāpiemēro personai labvēlīgākais likums. Šāds secinājums ir ietverts gan lietā Jamil v. France, gan lietā Streletz, Kessler and Krenz v. Germany, gan lietā Veeber v. Estonia.

Ievērojot minēto, darba grupā tika panākta vienošanās, ka, īstenojot jauno kriminālsodu politiku, jānodrošina iespējami plaša Krimināllikuma 5. panta otrajā daļā nostiprinātā labvēlības principa piemērošana.