Žurnāls: Par neīsta atpakaļejoša spēka izpratni Latvijas tiesu nolēmumos

26. Marts 2013 /NR. 12 (763)

Par neīsta atpakaļejoša spēka izpratni Latvijas tiesu nolēmumos

Mg.iur.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants

Gan Satversmes tiesa, gan arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākās tiesas Senāts) vairākos pēdējo gadu nolēmumos ir atsaukušies uz līdz šim Latvijas tiesību sistēmā nedzirdētu terminu "neīsts atpakaļejošs spēks" (vācu val. – unechte Rückwirkung).¹

Lai gan neīsta atpakaļejoša spēka kā kontinentālās Eiropas tiesībās attīstītas doktrīnas izmantošana neskaidru tiesību laika jautājumu risināšanai būtu atzīstama kā uzteicama rīcība,² tomēr, kā to ilustrē analizētie tiesu nolēmumi, no citām tiesību sistēmām pārņemtu doktrīnu piemērošana ir saistīta arī ar vairākiem izaicinājumiem un riskiem. No vienas puses, tiesību piemērotājiem ir precīzi jāapzinās neīsta atpakaļejoša spēka saturiskās robežas un izmantošanas prakse tiesību sistēmās, kurās minētā doktrīna ir attīstīta un pilnveidota. Savukārt, no otras puses, ikvienas jaunas, no citām tiesību sistēmām pārņemtas doktrīnas izmantošana ir aplūkojama kopsakarā ar jau Latvijā pastāvošo attiecīgā tiesību jautājuma regulēšanas izpratni, konkrētajā gadījumā – tiesību normu saistošā spēka nošķiršanas veidiem.

Ņemot vērā minēto, raksta ietvaros tiks kritiski izvērtēta neīsta atpakaļejoša spēka izmantošana Latvijas tiesību sistēmā pastāvošo strīdu risināšanā. Vispirms rakstā ir īsi aplūkots līdz šim Latvijas tiesību doktrīnā pastāvošais tiesību normu spēka laikā veidu iedalījums un to raksturojošās pazīmes. Pēc tam galvenā uzmanība tiks pievērsta Latvijas tiesu attīstītajai neīsta atpakaļejoša spēka izpratnei, citastarp analizējot, cik pamatoti tā tvērums ir sasaistīts ar līdz šim Latvijas tiesībās izprasto atpakaļejošu spēku laikā. Turklāt, lai juridiski precīzāk izvērtētu Latvijas tiesu praksē attīstīto neīsta atpakaļejoša spēka sasaistīšanu ar atpakaļejošu spēku laikā, rakstā tiks aplūkota arī neīsta atpakaļejoša spēka izmantošana Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas (turpmāk – Vācijas Konstitucionālā tiesa) praksē.³

Līdzšinējā Latvijas tiesību sistēmā pastāvošā prakse tiesību normu saistošā spēka veidu iedalīšanā

Vēl līdz 2011. gadam Latvijas tiesību sistēmā vienīgā asociācija ar terminu "atpakaļejošs" jeb "atpakaļvērsts" spēks laikā bija saistīta ar to kā vienu no trīs tiesību normu piemērojamības laika dimensijas realizēšanas veidiem. Proti, līdztekus uz nākotni vērstam un tūlītējam spēkam laikā likumdevējs bija tiesīgs jeb, precīzāk sakot, bija stingri ierobežots pieņemt tiesību normas ar atpakaļejošu spēku laikā.⁴ Kaut arī neviena tiesību norma tās atpakaļejoša spēka laikā dēļ nebija atcelta, kopumā atpakaļejošs spēks tika uzskatīts par vispārīgi nepieļaujamu un tā izmantošana tika atzīta par iespējamu tikai izņēmuma situācijās.⁵

Tajā pašā laikā jānorāda, ka šāda Latvijā pastāvošā tiesību normu saistošā spēka veidu savstarpējā nošķiršana bija balstīta uz Mīrona Krona 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas tiesību zinātnē transponētajām idejām,⁶ kuras pēc neatkarības atjaunošanas "atdzīvināja" Erlens Kalniņš.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).

Abonentu ieguvumi:

Pieeja jaunākajam izdevumam
Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes

ABONĒ 2025.GADAM!

Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!

16 KOMENTĀRI

B.Rudevska

1. Aprīlis 2013 / 19:24

ATBILDĒT

Es ieteiktu paskatīties uz apspriežamo situāciju nedaudz no cita skatu punkta, t.i., jau pašā sākumā pievēršot uzmanību jēdzienu tulkošanas problēmai, kas ir būtiski, ja mēs ko pārņemam (vai gribam pārņemt no citām valstīm). Man šķiet, ka sākotnējā problēma slēpjas vācu valodā lietotā vārda \"Rückwirkung\" neprecīzā tulkojumā latviešu valodā, proti, gan Satversmes tiesa, gan raksta autors to tulko kā \"atpakaļejošais spēks\". Manuprāt, tas būtu tulkojams kā \"atpakaļiedarbība\" (ne jau pa velti vācieši nelieto vārdkopu \"rückwirkende Kraft\"). Latvijā mēs tomēr lietojam terminu \"atpakaļejošais spēks\", kas ir daudz stingrāks un imperatīvāks, jo tajā klātesošs ir vārds \"spēks\" (domāts tiesību normas spēks, kas iet atpakaļ laikā). Tiesību norma vai nu ir spēkā, vai nav spēkā (citi varianti man līdz šim nav zināmi). Latvijas izpratne šajā ziņā sakrīt ar Francijas izpratni (fr. \"rétroactivité\"; sk. arī manu rakstu JV nr. 29, 17.07.2007., kur arī ir par atpakaļejošo spēku). Vācieši nav tik kategoriski un runā tikai par atpakaļ-\"iedarbību\" (Rück-Wirkung). Raksta autora minētajā Vācijas Konstitucionālās tiesas (BVerfG) 31.05.1960. spriedumā teikts šādi (citēju vāciski pēc: B.Hess. Intertemporales Privatrecht, S. 290): \"Echte (retroaktive) Rückwirkung eines Gesetzes liegt nur vor, wenn das Gesetz nachträglich ändernd in abgewickelte, der Vergangenheit angehörende Tatbestände eingreift; wo es [..] nur auf gegenwärtige noch nicht abgeschlossene Sachverhalte und Rechtsbeziehungen für die Zukunft einwirkt, entsteht das Problem der Rückwirkung nicht (sog. Unechte, retrospektive Rückwirkung)\". Šobrīd vācieši (kā jau autors pareizi rakstā norādījis) \"unechte Rückwirkung\" dēvē arī par \"tatbestandliche Rückanknüpfung\" (latv. \"tiesiskā sastāva atpakaļejoša piesaiste\"), savukārt \"echte Rückwirkung\" - par \"Rückwirkung von Rechtsfolgen\" (latv. \"tiesisko seku atpakaļiedarbība\"). Freiburgas Universitātes materiālos (www.jura.uni-freiburg.de) atzīmēts, ka \"echte Rückwirkung\" gadījumā tiesiskais sastāvs un tiesiskās sekas notikušas pagātnē. Savukārt \"unechte Rückwirkung\" gadījumā tiesiskais sastāvs noticis pagātnē, bet tiesiskās sekas vēl notiek arī nākotnē. Tas atbilst retrospektīvai tiesību normai. Es pieļauju, ka viņi šajā kategorijā iekļauj gan retrospektīvās, gan tūlītējās iedarbības normas (vāc. \"Sofortwirkung\" jeb \"sofortige Anwendbarkeit\"). Tātad, ja kādā simpozijā satiksies latviešu, vācu un franču juristi, tad domāšanas paradigma (pēc maniem aprēķiniem) būs šāda : LV \"atpakaļejošais spēks\"; FRA \"rétroactivité\", bet DE \"echte Rückwirkung\" vai \"Rückwirkung von Rechtsfolgen\"; austrietim tas būs \"rückwirkende Inkrafttreten\". Tiklīdz vācietis sāks runāt par \"Rückwirkung\" kā tādu, latvietim tas jāsaprot kā \"atpakaļiedarbība\" (kas var ietvert gan atpakaļejošo spēku, gan retrospektivitāti, gan tūlītējo iedarbību).

M.Onzevs

28. Marts 2013 / 11:23

ATBILDĒT

Sveicināti – par terminoloģiju atpakaļejošs/atpakaļvērsts vai „atpakaļisks” spēks piekrītu Jums, ka spēcīgu pamatojumu viena termina priekšrocībām nevar atrast, visi termini ir diezgan līdzīgi. Tādēļ tā būtu vairāk tāda tiesībpolitiska izšķiršanās. Galvenais būtu, lai gan atšķirīgās tiesās, gan normatīvajos aktos, gan arī tiesību doktrīnā mēģinātu pakāpeniski ieviest vienotu terminoloģiju.

Vēl viens variants ir „atgriezenisks spēks”, ko ir izmantojis pirmskara tiesību teorijas zinātnieks R.Akmentiņš.

Saistībā ar atpakaļejoša spēka saturisko izpratni galvenā problēma ir saistīta ar apstākli, ka vēl līdz laikam pēc II Pasaules kara Eiropā galvenokārt pastāvēja divu veidu iedalījums – ar atpakaļejošu spēku un pārējās normas, kam nebija nekādas saistītas ar pagātnes laikā realizētiem fakt.apst. (faktiski mūsdienu turpmāk vērsts spēks). Savukārt pēc tam katra valsts iepriekš saprotamo atpakaļejošo spēku tā plašākajā nozīmē sāka normas nošķirt pēc saviem ieskatiem – tai skaitā gan Vācija, gan Francija. Tādēļ mūsdienās nav vienas taisnības, kas ir atpakaļejošs spēks – arī saturiski. Līdz ar to, bieži vien saucot atšķirīgos terminos mēs patiesībā domājam identiski plašu tiesību normu piemērojamības laika dimensiju (spēku laikā). Tur ir tas sāls, kādēļ mums sanāca „agresīva” diskusija ar Baibu Rudevsku. Bet, tomēr, ja mēs konstitucionālajā tiesā esam sākuši izmantot Vācijas atziņas, mēs nevar tās sajaukt ar Francijas terminoloģiju : )

Attiecībā uz Jūsu minēto jautājumu, kur ir atšķirība starp AT Senāta izpratni par atpakaļejoša spēka tvērumu un objektīvi saprotamajām atp.spēka robežām, to varētu ilustrēt ar kādu absurdu piemēru. Piemēram, likumdevējs izdomā, ka šobrīd Rīgā ir nenormāla situācija ar dzīvokļu īres cenām un pieņem regulējumu, ka visos gadījumos, kad Rīgas teritorijā tiek izīrētas dzīvojamās telpas, ir nosakāmi īres maksas griesti. Ja likumdevējs pieņemtu regulējumu un noteiktu, ka tas stājas spēkā 1.aprīlī, taču īres maksas griesti ir attiecināmi arī uz jau visiem noslēgtajiem īres līgumiem kopš 1.janvāra veiktajiem maksājumiem, laika posmā starp 1.janvāri un 1.aprīli tiesību normai būtu atpakaļejošs spēks. Savukārt, ja identiski grozījumi tiktu attiecināti uz visiem jau noslēgtajiem īres līgumiem, taču īres maksas griestus nosakot pēc grozījumu pieņemšanas - ar 1.aprīli, tad būtu tūlītējs/neīsts atpakaļejošs/atpakaļejoša piesaiste. Būtiskākā problēma ir, ka AT Senāts sekas, kas būtu atpakaļejošam spēkam, tai skaitā Oficiālu publ. un inf. likumā noteikto par atpakaļejošu spēku, attiecināja arī uz otro variantu.

Proficius Aliri

27. Marts 2013 / 22:43

ATBILDĒT

Ārkārtīgi kodolīgs jēdziena „atpakaļejošs spēks laikā” izpratnes (pastāvošās un kādai būtu jābūt) Latvijā izklāsts rakstā. Oficiālo publikāciju likuma 9.p. 4.d. neko patiesībā nepasaka par šā jēdziena saturu. Raksta sākumā norādīts, ka „noteiktās situācijās atpakaļejošs spēks tika atzīts arī attiecībā uz turpinātiem faktiskajiem apstākļiem, taču, tikai regulējot tādas turpinātu tiesisko attiecību sekas, kas temporāli ir pastāvējušas iepriekšējā regulējuma spēkā esamības laikā”. Vai šis apgalvojums ir pareizs arī no mūsdienu skatpunkta? Kur konkrēti slēpjas būtiskā atšķirība no AT Senāta viedokļa, ka „tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža, proti, tā tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskajām attiecībām, gan tādām, kas vēl turpinās”? Ja vēl paskatās kontekstā ar B.Rudevskas Parex klauzulas rakstā minētās retrospektivitātes izpratni... Vai tiešām nav iespējams adekvāti ievietot klasifikācijas sistēmā „neīstu atpakaļejošu spēku” (pat nosaucot to kaut kā citādi, piem., „šķietams” u.tml.), jo tomēr „atpakaļejoša piesaiste” pastāvot?

Salīdzinājumam var apskatīties pozitivizēto variantu KL 5.p. 2.d.: „Likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas [..] uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība.” Sodāmība taču ir tiesiskas sekas, kas var būt pastāvējušas arī iepriekšējā regulējuma spēkā esības laikā.

Runājot par atpakaļejošu/atpakaļvērstu spēku laikā, arī autora iepriekšējā rakstā minētie saturiskie apsvērumi par pirmā termina priekšrocību īsti pārliecinoši nav. Būtiskas atšķirības tur tiešām nav. Vēsturiskās dziļsaknes paskatoties ir vēl kodolīgāks apzīmējums – „atpakaļisks spēks” – kā jēdziena „retroaktīvitāte” skaidrojums 1933.g. svešvārdu vārdnīcā.

RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 13

	Žurnāls tiesiskai domai un praksei

Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv Informatīvais tālrunis 67311161 darbadienās 9:00-17:00
	Abonēšana	Par "Jurista Vārdu"
	Žurnāli	Redakcija
	Reklāma	Autoriem
	Darba sludinājumi	Lietošanas noteikumi
Redakcija: juristavards@lv.lv	Grāmatas	Autortiesības Kontakti

Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības /Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/	© VSIA "Latvijas Vēstnesis"