Raksta mērķis ir iepazīstināt ar galvenajām tiesiska rakstura problēmām to Latvijas tiesību aizsardzības iestāžu darbā, kurām, pildot savus dienesta pienākumus, ar likumu atļauts lietot spēku, tajā skaitā šaujamieročus. Autors vēlas, lai šis raksts atspoguļotu un palīdzētu risināt daļu no tām tiesiskajām problēmām, ar kurām bieži jāsastopas valsts amatpersonām, vienlaikus paverot iespēju diskusijai par šo tematu. Jo ir runa par cilvēka dzīvību un veselību neatkarīgi no tā, vai tas ir kārtības sargs vai likumpārkāpējs. Abās pusēs ir tikai dzīvi cilvēki, un kuram jābūt tam arbitram, kas vienpersoniski izlems — fiziski iznīcināt vai dot tiesības dzīvot.

Pēdējos gados ir paaugstinājusies kontrole pār likumīgu ieroču lietošanu sevis aizstāvībā. Svarīga loma šeit ir arī masu saziņas līdzekļiem, kuri parasti kā sensāciju pasniedz informāciju par spēka lietošanu tiesību aizsardzības struktūrās, īpaši gadījumos, kad tas tika izmantots prettiesiski. Bet tam ir arī sava pozitīvā loma. Faktiski izskausti gadījumi, kad kārtības sargi vispirms tika lietojuši šaujamieroci, un tikai pēc tam notikums ticis analizēts un meklēts tiesisks pamats tā lietošanā. Taču manāma arī cita nevēlama tendence — pieaug to valsts amatpersonu, t.i., policijas darbinieku, skaits, kuri, pildot dienesta pienākumus, tikuši ievainoti vai pat gājuši bojā. Daudzi no viņiem tajā brīdī bijuši bruņoti ar dienesta ieroci, bet nav to izmantojuši. Kādēļ? Vai tiesību aktu pienācīga nepārzināšana, varbūt neprasme rīkoties ar to, bailes, stress? Vai vispār ir iespējams šādā stresa situācijā atcerēties visus ar likumu atļautos ieroča lietošanas nosacījumus, piemēram, sekundes simtdaļās izvērtēt un dot situācijas juridisko kvalifikāciju, t.