I. Nepieciešamība noteikt vienotu regulējumu

Nepieciešamība sistematizēt kolīziju normas pārrobežu mantojuma lietās ir cieši saistīta ar brīvu personu un kapitāla kustību ES ietvaros. Globalizācijas ietekmē aizvien pieaug to cilvēku skaits, kuri dzīvo ārpus savas pilsonības valsts vai vairākās valstīs, attiecīgi dažādās valstīs izvietojot arī savus aktīvus. Lai arī precīzus datus ir grūti noteikt, pēc Eiropas Komisijas ieskatiem, "saprātīgi izvērtējot, var uzskatīt, ka ik gadu aptuveni 9–10% jeb 450 000 no visām mantojuma lietām ir lietas ar pārrobežu elementu, ar kopējo kapitāla vērtību 120 miljardi eiro".¹ Pēc pārrobežu mantojuma atklāšanās aktualizējas jautājums, kurā valstī un pēc kuras valsts tiesību aktiem ir skatāma mirušās personas mantojuma lieta.

Līdz šim process ir bijis gana komplicēts un neskaidrs. Vispirms jau "katrai valstij, kurai ir attīstīta tiesiskā sistēma, pastāv savas kolīziju normas, kas ir daļa no tās privāttiesībām"² un ir izstrādātas, balstoties uz valstu nacionālajām vērtībām un tradīcijām. Ņemot vērā, ka mantojuma tiesības tiek raksturotas pat kā "daļa no valsts nacionālā DNS",³ arī kolīziju normas starp valstīm atšķiras. Piekritības un piemērojamo tiesību aktu "populārākais piesaistes kritērijs ir personas pēdējā dzīvesvieta. Tomēr dažās valstīs starptautiskā piekritība tiek noteikta pēc mantojuma atstājēja pilsonības"⁴ vai mantas atrašanās vietas, bet vēl citās (piem., Apvienotajā Karalistē) pastāv dalītais piesaistes kritērijs – kustamajai mantai personas domicils, bet nekustamajai mantai tās atrašanās vieta. Papildus nacionālajām kolīziju normām ir jāņem vērā arī regulējums, kas izriet no valstu noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem un konvencijām.

Viena no šobrīd esošajām problēmām ir tā, ka "piekritība lemt par vienu un to pašu mantojuma lietu var būt dažādu ES dalībvalstu iestādēm, kas var piemērot atšķirīgu likumu".⁵ Var rasties arī tā dēvētā "negatīvā kolīzija, kur neviena no tiesām neatzīst savu kompetenci skatīt lietu".⁶ Piemērojot daudzās ES valstīs, tai skaitā Latvijā, nostiprināto lex situs principu,⁷ gadījumā, ja personai nekustamie īpašumi vai cita manta atrodas dažādās valstīs, paralēli var pastāvēt vairākas mantojuma lietas. Tas rada ne tikai administratīva rakstura sarežģījumus un neziņu, kur un kā mantojuma lieta tiks skatīta, bet arī situāciju, ka vienām un tām pašām personām (mantiniekiem, legatāriem, kreditoriem) dažādās valstīs var rasties atšķirīgas tiesības uz mantojumu materiāli tiesiskā ziņā.⁸ Turklāt kā šobrīd pastāvošie problēmu jautājumi tiek norādīti arī nepietiekamā brīvība testatoram izvēlēties mantošanai piemērojamo likumu (ko pašlaik lielākā daļa ES dalībvalstu neparedz), ierobežotā lēmumu atzīšana un izpilde, mantinieku, mantojuma pārvaldnieka vai izpildītāja statusa atzīšana⁹ citā dalībvalstī.

Arī līdz šim ir bijuši vairāki mēģinājumi harmonizēt kolīziju normas mantojumu tiesību jomā starptautisko privāttiesību līmenī. "Tomēr valstis ir bijušas salīdzinoši piesardzīgas aizvietot savas nacionālās kolīziju normas ar starptautisko regulējumu."¹⁰ Vairākas konvencijas mantošanas tiesību jomā ir pieņemtas Hāgas starptautisko privāttiesību konferences ietvaros, taču atsevišķas no tām ir ratificējušas vien pāris valstis.