Stabilizācijas mehānisms dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir eiro

Lieta C-370/12 Pringle, EST 2012. gada 27. novembra spriedums

Lieta Pringle tiek dēvēta par nozīmīgāko 2012. gada lietu. Paātrinātā procedūrā un pilnā sastāvā (27 tiesneši) Tiesa lēma par Līguma par Eiropas stabilizācijas mehānismu (turpmāk – ESM), kas izveidots, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušām dalībvalstīm un pasargātu eirozonas un tās dalībvalstu finanšu stabilitāti, atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. Lieta tika ierosināta pēc Īrijas tiesas prejudiciālā nolēmuma lūguma. Jautājumi skāra arī Padomes lēmuma 2011/199/ES¹ (turpmāk – Lēmums) saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 136. panta trešās daļas² spēkā esamību.

Īrijas tiesai radās bažas, vai minētais lēmums groza Eiropas Savienības kompetenci un vai tas ir pretrunā līgumu normām attiecībā uz ekonomisko un monetāro savienību, kā arī vispārējiem tiesību principiem. Turklāt bija bažas, vai dalībvalstis, ratificējot ESM līgumu, varētu būt uzņēmušās saistības, kas ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) un LESD normām ekonomikas un monetārās savienības jomā, proti, ir tieši pārkāpta Savienības ekskluzīvā kompetence attiecībā uz monetāro politiku. Turklāt ar ESM līgumu Savienības iestādēm varētu tikt piešķirta jauna kompetence un uzdevumi, kas neesot saderīgi ar to funkcijām. Visbeidzot, ESM līgums varētu būt pretrunā vispārējam efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē.

Tiesa norādīja, ka nav šaubu par to, ka monetārā politika ir Savienības ekskluzīvā kompetence. Tomēr LESD normās nav sniegta monetārās politikas definīcija, ka arī norādes uz instrumentiem, bet tikai uz monetārās politikas mērķiem. Saskaņā ar LESD 127. panta 1. punktu un 282. panta 2. punktu monetārās politikas mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Savukārt ESM mērķis ir pasargāt visas eirozonas stabilitāti, kas skaidri atšķiras no mērķa uzturēt cenu stabilitāti. Finansiālas palīdzības piešķiršana kādai dalībvalstij arī acīmredzami nav attiecināma uz monetāro politiku.

Minētā mehānisma izveide drīzāk ietilpst ekonomikas politikas jomā. Tomēr, tā kā LESD 2. panta 3. punkts un 5. panta 1. punkts attiecina Savienības lomu ekonomikas politikas jomā vienīgi uz koordinācijas pasākumu veikšanu, LES un LESD normas nepiešķir Savienībai īpašu kompetenci izveidot tādu stabilizācijas mehānismu kā Lēmumā paredzētais. ESM ir finansēšanas, nevis dalībvalstu ekonomikas politikas koordinācijas mehānisms.

Ar LESD 122. pantu Savienībai ir piešķirta kompetence sniegt finansiālu atbalstu dalībvalstij, piemēram, ad hoc finansiālo palīdzību dalībvalstij, kurai ir grūtības vai kuru nopietni apdraud lielas grūtības, ko izraisījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, kurus tā nevar ietekmēt. Tomēr tas nav juridiskais pamats tāda mehānisma izveidei, kāds ir izveidots ar ESM līgumu, jo tas ir vērsts uz to, lai pasargātu visas eirozonas stabilitāti.

Tiesa secināja, ka no LESD un LES jau izriet dalībvalstu kompetence noslēgt tādu līgumu par tādu mehānismu kā ESM, tam nav nepieciešams ar Lēmumu pievienotais juridiskais pamats. Savukārt ar Lēmumu pievienotā 136. panta trešā daļa tikai apstiprina dalībvalstu kompetenci, vienlaikus nosakot striktus kritērijus.

Attiecībā uz LESD 125. pantā ietverto "saistību nepārņemšanas" ("Bail-out" aizliegums) klauzulu tiesa norādīja, ka tas mudina parādos nonākošo dalībvalsti ievērot budžeta disciplīnu, bet neaizliedz sniegt tai finansiālo palīdzību. ESM nerīkosies kā galvotājs attiecībā uz palīdzības saņēmējas dalībvalsts parādiem, jo dalībvalsts joprojām būs atbildīga par savām finanšu saistībām.