11. Jūnijs 2013 /NR. 23 (774)
Skaidrojumi. Viedokļi
Konstitucionālisma pirmsākumi un nerealizētie valstiskumi Latvijā
7
Dr.iur.
Jānis Lazdiņš
Latvijas Universitātes profesors 

Raksts veltīts konstitucionālo tiesību pirmsākumiem un nerealizētiem vai arī uz īsu laiku realizētiem valstiskumiem tagadējā Latvijas teritorijā. Autors izvirza tēzi, ka konstitucionālisma pirmsākumi Latvijā meklējami jau XVII gs. sākumā un šajā ziņā mūsu zemei pieder viena no senākajām satversmēm Eiropā.

No neīstenotiem valstiskumiem savukārt īpašu uzmanību pelna Baltijas valsts ideja. Lai arī Baltijas valsts izveide cieta neveiksmi, doma par iespējamu Baltijas valstu ciešāku sadarbību, neizslēdzot iespēju apvienoties vienā valstiskumā, domājams, joprojām ir apsverama perspektīva.

Ievads

[1] Latvijas Republika tika izsludināta (proklamēta) 1918. gada 18. novembrī. Par valsts tiesisko pamatu sākotnēji līdz 1922. gada 15. februāra "Latvijas Republikas Satversmes" izstrādāšanai, pieņemšanai un spēkā stāšanās brīdim kļuva Tautas padomes (turpmāk arī – TP) "Politiskā platforma", uz kuras pamata tika dibināta Latvijas valsts. Vēlāk to aizvietoja Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā pieņemtā "Deklarācija par Latvijas valsti" un 1. jūnija "Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi". Tomēr Latvijas valsts konstitucionālie dokumenti nebija pirmie un vienīgie šāda līmeņa vai nozīmes likumi, kas ir bijuši spēkā Latvijas Republikas teritorijā. Arī izpratne par cilvēka pamattiesībām meklējama pirms Latvijas valsts "dzimšanas".

[2] Laika posmā no 1917. līdz 1920. gadam Latvijas Republika bija tikai viens no iespējamiem valstiskuma risinājumiem tagadējā Latvijas teritorijā vai Baltijā kopumā. Baltvāciešu sapnis bija atjaunot viduslaiku Livonijas savienību, daļa latviešu un lietuviešu cerēja uz "brāļu tautu" – latvju, latgaļu, lietuvju un žemaišu – vienotu valsti. Arī komunistiskiem ideāliem netrūka piekritēju, un sociālistiskas valsts "celtniecībai" pastāvēja visi priekšnoteikumi, līdz baltieši "praksē" iepazina boļševisma patieso seju.

[3] Raksta mērķis ir konstitucionālisma ideju un ar to saistīto normatīvo aktu apskats, kas nav tieši saistīti ar Latvijas Republiku, kā arī iespējamo vai īsu laiku pastāvējušo "valstiskumu" īpatnību analīze tagadējās Latvijas valsts teritorijā no 1917. līdz 1920. gadam. Šī tēma līdz šim juridiskā literatūrā ir izpelnījusies nepamatoti mazu uzmanību.

 

I. Konstitucionālisma pirmsākumi Latvijā un pirmais pavalstnieku tiesību katalogs

[4] Tiesības, līdzīgi valodai, reliģiskiem priekšstatiem, tautas tikumiem un paražām, attīstās pakāpeniski. Tas pilnā mērā attiecas arī uz tautas tiesisko apziņu un tās izpratni par konstitūcijas nepieciešamību un cilvēka pamattiesībām. Ja par satversmes nozīmes normatīvu aktu tagadējā Latvijas teritorijā var runāt kopš XVII gs. pirmās puses, tad pirmais cilvēku tiesību katalogs mūsdienu izpratnē stājās spēkā tikai XX gs. sākumā.

1. Kurzemes hercogistes 1617. gada 18. marta Valdības formula

[5] Pirmais konstitucionālas nozīmes likums tika pieņemts 1617. gada 18. martā Kurzemes un Zemgales hercogistei (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) (1561–1795) (turpmāk – Kurzemes hercogiste vai Kurzeme). Latviešu zinātniskā apritē normatīvais akts iegājies ar nosaukumu – Valdības formula (pilns nosaukums – Formula Regiminis in Ducatu Curlandiae et Semigalliae1 vai Formula Regiminis et Judiciorum2).

[6] Valdības formula sastāvēja no 52 paragrāfiem, un tā bija uzrakstīta latīņu valodā. Kurzemes hercogistes vajadzībām to pārtulkoja vācu valodā. Hercogam, stājoties amatā, bija jāzvēr, ka viņš valdīs saskaņā ar šo normatīvo aktu. Arī landtāgs nevarēja grozīt un/vai papildināt hercogistes pamatlikumu,3 jo Kurzemes hercogiste nebija neatkarīga valsts, bet zeme – vasalitātes atkarībā no Polijas–Lietuvas karaļa (skat.: 1561. gada 28. novembra Pakļaušanās līgumu (Pactum subiectionis) un 1579. gada 4. augusta Investitūras diplomu (Diploma Investiturae a Rege Stephano datum Duci Gothardo 4 Augusta 1579).4

Valdības formula tātad nebija suverēnas valsts konstitūcija. Neraugoties uz to, tā kopā ar fundamentāliem likumiem5 saturēja konstitucionālas nozīmes tiesības Kurzemes hercogistei. Valdības formula noteica valsts tiesisko statusu, pārvaldes uzbūvi, tiesu iekārtu, augstāko pārvaldes un tiesnešu ievēlēšanas/iecelšanas kārtību, kā arī pavalstnieku pamatbrīvības atbilstoši XVII gs. izpratnei par cilvēkam piemītošām tiesībām, piemēram, tiesības uz īpašumu (XII paragrāfs)6 un ticības brīvību7 atbilstoši Augsburgas ticības apliecībai (XLV, XLIV paragrāfs).8

[7] Dzimtzemniekiem, kuri juridiski tika pielīdzināti lietai romiešu tiesību izpratnē, protams, tiesību baudīšana pretēji priviliģētām kārtām vai brīviem pavalstniekiem bija ievērojami ierobežota. Lakoniski to noteica Kurzemes statūtu (Statuta Curlandica 9) 50. paragrāfs: "Pirmās privātās varas tiesības ir kunga varas tiesības pār dzimtcilvēku vai zemnieku" (Die erste Privatgewalt ist, welche den Herren über ihre Leibeigene oder Bauern zustehet).10

Tas nozīmēja, ka zemnieks bez "kunga un pavēlnieka" atļaujas nevarēja ne kādu amatu uzņemties, ne "kārtīgu" skolu apmeklēt, nerunājot nemaz par bēgšanu vai citu "pārkāpumu" izdarīšanu. Līdz dzimtbūšanas atcelšanai valdīja uzskats, ka visu, ko zemnieks iegūst, viņš iegūst priekš kunga.11

2. Krievijas impērijas 1906. gada 23. aprīļa Valsts pamatlikums

[8] XVIII gs. Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas impērijai. Līdz XIX gs. sākumam Baltijas tiesību telpā vairāk var runāt par regresu nekā progresu tiesību attīstībā. Situācija mainījās XIX gadsimtā, kad darbību atjaunoja Tērbatas Universitāte (1802) un Baltijas guberņās tika atcelta dzimtbūšana (1816–1819).12 Pilsoniskai sabiedrībai atbilstošas brīvības Krievijas impērijā gan tika "dāvātas" tikai XX gs. sākumā pēc t.s. Krievu–japāņu kara (1904–1905).

[9] Krievijas impērijas neveiksme Krievu–japāņu karā izsauca ievērojamus nemierus valstī, kas vēsturē pazīstami kā 1905. gada revolūcija. Revolucionāri noskaņotās tautas spiediens vainagojās ar patvaldības piekāpšanos. 1905. gada 17. oktobrī cars Nikolajs II13 izsludināja "Manifestu par valsts kārtības pilnveidošanu" (Манифест об усовершенствовании государственного порядка) (turpmāk – Manifests), kas tautai solīja demokrātiskas brīvības – personas neaizskaramību, sirdsapziņas, vārda, sapulču un biedrošanās brīvības (1. pants) un Valsts domes (Государственнaя дума) – pirmā Krievijas impērijas vēlēta parlamenta – sasaukšanu (2.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
SORAINEN ZAB SIA
27. Maijs 2022 / 12:47
0
ATBILDĒT
Sveiciens visiem, kuriem šis noderīgais raksts aktuāls, gatavojoties kvalifikācijas eksāmeniem! Veiksmi!
Amanda
30. Decembris 2015 / 13:23
0
ATBILDĒT
Paldies! Ļoti saturīgs raksts.
buks
14. Jūnijs 2013 / 14:57
0
ATBILDĒT
Visnotaļ labs raksts, it sevišķi, ka mēģināts ieskicēt arī pārējos vietējo iedzīvotāju centienus pēc Krievijas impērijas sabrukuma kā veidot te valstiskumu. Pilnīgi nepētīta tēma, ņemot vērā, ka līdz šim 1918. gada notikumi ideoloģiski vienpusīgi aplūkoti tikai, kā viens no komentētājiem izsaucas, kā \"latviešu tautas suverenitātes\" jautājums.



Tikai uzmanītos ar Baltijas hercogistes projekta atzīšanu par realizētu - nav dzirdēts (iespējams, tikai informācijas trūkuma dēļ), ka Vācijas impērijas ārlietu ministrija būtu gatavojusies vēstniecību Rīgā atvērt vai kā citādi dibināt diplomātiskās attiecības, vai ka okupācijas armijas virsvadība pirms Novembra revolūcijas būtu kā nebūt kaut tīri teorētiskā līmenī atzinusi un rēķinājusies ar vietējās pašpārvaldes izveides mēģinājumiem. Un nezinu, cik ļoti apgalvojumā, ka ķeizars to hercogisti oficiāli atzinis, var palauties - pārāk bieži redzēts, ka pētnieki (it sevišķi, ja nav strādājuši ar pirmavotu) vēlamo uzdod par esošo, t.i., kamēr nav redzēts dokumenta oriģināls/kopija, sliecos domāt, ka runa ir par vienkāršu ķeizara rezolūciju uz iesniegtā projekta: \"neiebilstu\", pirms atdošanas vētīšani birokrātijas dzirnavās.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties