Personu brīvas pārvietošanās tiesības ir nostiprinātas LESD 21. pantā. Šo tiesību attīstība Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) praksē sākās vēl pirms ES pilsonības jēdziena ieviešanas. Šajā sākotnējā posmā ES dalībvalstu (turpmāk – dalībvalstu) pilsoņiem bijā jārealizē ekonomiskā aktivitāte citās dalībvalstīs, lai nonāktu ES tiesību darbības jomā un attiecīgi gūtu priekšrocības, ko piešķir ES tiesības. ES tiesību priekšrocības tika piešķirtas sakarā ar ekonomiskās aktivitātes realizēšanu un ieguldījuma izdarīšanu ES kopējā tirgus attīstībā.

Pēc ES pilsonības institūta ieviešanas dalībvalstu pilsoņiem vairs nav jārealizē ekonomiskā aktivitāte, lai nonāktu ES tiesību darbības jomā. Dalībvalstu pilsoņi automātiski kļūst par ES pilsoņiem, kas viņiem dod tiesības paļauties uz ES tiesībām jebkurā situācijā, kurā ir iesaistīts pārrobežu elements. ES pilsonis var izmantot no ES tiesībām izrietošus labumus, pamatojoties vienīgi uz savu ES pilsoņa statusu. Neskatoties uz to, ka ar ES pilsonības institūta ieviešanu situācija būtiski mainījās, EST turpināja interpretēt ES pilsoņa tiesības saskaņā ar veco doktrīnu, kas noteica, ka pilsonis iegūst ES tiesību priekšrocības, ja viņš izdara ieguldījumu ES ekonomikā. Šīs nekonsekvences rezultātā ES pilsoņa tiesības kļuva par pretrunīgas tiesu prakses priekšmetu ar vairākām negatīvām blakus parādībām.

Kopš ES pilsonības jēdziena ieviešanas EST izmantoja brīvas pārvietošanās tiesības kā rīku ES pilsoņa tiesību aktivizēšanai.² Šī prakse noveda pie situācijas, kur pārrobežu elements EST praksē tika interpretēts arvien plašāk, kā rezultātā saikne ar ES tiesībām kļuva arvien formālākā. Ar pārrobežu elementu šā raksta ietvaros tiek minēts tas faktors, kas liek situāciju analizēt ES tiesību darbības sfērā. Par klasisko pārrobežu elementu tiek uzskatīta ES pilsoņa pārvietošanās uz citu dalībvalsti, taču saskaņā ar EST praksi pārrobežu elements var izpausties arī citos veidos.

Tiesu prakses attīstību pilsoņu brīvas pārvietošanās jautājumos raksturo divi fundamentāli faktori. Pirmkārt, ekonomiskās aktivitātes realizēšana vairs nav nepieciešama, lai situācija nonāktu ES tiesību materiālās darbības jomā. Otrkārt, pārrobežu situācijas jēdziens ir tik neskaidrs un formāls, ka vairs nav saistīts ar reālu pārvietošanos pāri robežai.

Tiesa, tulkojot pārrobežu elementu arvien plašāk, nonāca pie tādām parādībām kā ES un dalībvalstu kompetenču pārklāšanās, tiesiskās noteiktības trūkums, apgrieztā diskriminācija, kas savukārt izraisīja jautājumu par pārrobežu elementa nepieciešamību un leģitimitāti.

Agrīnajā judikatūrā EST izskaidroja, ka ES pilsonība nav paredzēta LESD darbības sfēras paplašināšanai rationae matriae attiecībā uz tīri iekšējām situācijām. EST ne reizi vien apgalvoja, ka LESD noteikumi, kas regulē brīvas pārvietošanās tiesības, tajā skaitā noteikumi par ES pilsonību, nevar būt piemēroti situācijām, kas nesatur pārrobežu elementu un ir notikušas vienas dalībvalsts robežās visos būtiskajos aspektos. Neskatoties uz to, Tiesas judikatūra paplašināja LESD darbības sfēru attiecībā uz personu brīvas pārvietošanās tiesībām, tādējādi būtiski sašaurinot to gadījumu skaitu, kas līdz tam bija uzskatīti par tīri iekšējiem. Šīs prakses rezultātā nodibināt saikni ar ES tiesībām kļuva arvien vieglāk. Kaut gan EST joprojām kā būtisku elementu izvirza pārrobežu saikni, tomēr situāciju skaits, kurās dalībvalstu pilsoņi var paļauties uz ES tiesībām, kļūst arvien plašāks.

EST jaunākā prakse, kas ir šī raksta analīzes priekšmets, ir savā ziņā revolucionāra, jo tā rada jautājumu par to, vai var piemērot ES tiesības tīri iekšējās situācijās un vai var neizmantot pārrobežu elementu kā faktoru, kas nodrošina situācijas nonākšanu ES tiesību darbības jomā.

1. Materiālās darbības jomas paplašināšanas sākumi

1.1. Eiropas Savienības pilsoņa tiesības uzņēmējas dalībvalstī

Līdz 2010. gada 2. martam, kad EST pieņēma spriedumu Rottmann lietā,³ EST strikti turējās pie pārrobežu principa nepieciešamības, neskatoties uz kritiku, ko tas izraisīja zinātniskajā literatūrā. Taču attiecībā uz jautājumiem, kas skāra brīvas pārvietošanās tiesības to klasiskajā nozīmē, proti, tiesības, kas ir piemērojamas pret uzņēmējas dalībvalsti, EST sāka interpretēt ES pilsoņa tiesības plašāk, nekā tas bija paredzēts sekundārajos tiesību aktos.

Direktīva Nr. 2004/38⁴ ir pieņemta, lai piešķirtu ES pilsoņa tiesībām pienācīgu interpretāciju gadījumos, kad pilsonis izmanto brīvas pārvietošanās tiesības. Šajā, kā arī citās direktīvās paredzētie brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojumi ir pamatoti ar domu, ka ES pilsoņu uzturēšanās tiesību izmantošana var tikt pakārtota leģitīmām dalībvalstu interesēm. Taču saskaņā ar EST pieeju lietās Grzelczyk⁵ un Baumbast⁶ dalībvalstīm, vērtējot, vai direktīvās paredzētie nosacījumi ir izpildīti, nav jāpiemēro formāla un stingra pieeja, bet ir jāņem vērā personas personīgie apstākļi un jāpiemēro noteikumi proporcionāli konkrētās lietas apstākļiem.