Viens no gadījumiem, kurā izpaužas tiesību un politikas norobežošanas problemātika, ir ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi īpašu aktualitāti ir ieguvuši tā dēvētās ekonomiskās krīzes apstākļos. Latvijas tiesiskajā sistēmā tas visspilgtāk izpaužas Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) praksē, vērtējot pamattiesību ierobežojumus ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Atsaucoties uz sociālās solidaritātes nepieciešamību, Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir secinājusi, ka Latvijā ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību ierobežojumi.¹

Raksta mērķis ir noskaidrot, vai un kādos gadījumos tiesa nolēmuma pamatošanai drīkst izmantot ekonomiskās efektivitātes apsvērumus. Šajā rakstā jautājums tiks aplūkots teorētiskā aspektā. Savukārt nākamajās publikācijās žurnālā "Jurista Vārds", pamatojoties uz šā raksta teorētiskajām atziņām, tiks analizēta ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošana pamattiesību aizsardzībā Satversmes tiesas praksē, kā arī sniegti priekšlikumi tās pilnveidošanai.

Šā raksta ietvaros netiks risināti ekonomikas zinātnes problēmjautājumi un vērtēti apsvērumi, kas atzīstami par ekonomiski efektīviem. Uzmanība tiks pievērsta tikai kompetences jautājumam, proti, kas attiecīgus apsvērumus ir tiesīgs izdarīt.

1. Politisku apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā

Pirms pievērsties ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošanai juridiskajā argumentācijā tiks aplūkots jautājums par juridisku un politisku argumentu nošķiršanu. Nošķirt juridiskus argumentus no politiskiem ir nepieciešams, lai secinātu, vai, izmantojot noteiktu argumentu, tiesa nepārkāpj tai no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem izrietošu kompetenci. Tiesas kompetence nevar būt plašāka par tiesu varas robežām.

Tiesu varas robežas izriet no varas dalīšanas principa. Varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību.² Varas dalīšanas principa "līdzsvara un atsvara" sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību.³

Valsts varas sadalīšana ir nepieciešama, pirmkārt, tāpēc, ka katrs varas zars ir piemērotāks tā funkciju realizācijai. Piemēram, parlaments vairāk nekā tiesa ir piemērots tiesiski politiskas regulēšanas apsvērumiem: tā rīcībā, vienlaikus sadarbojoties ar ministriju birokrātiju, parasti ir plašāks un labāks informācijas pamats tiesiski politisku lēmumu pieņemšanai nekā tiesai; tas ir ierīkots sociālu kompromisu izkaukulēšanai; un tas savus lēmumus pieņem piedāvātajā diskusijā ar sabiedrisko domu un līdz ar to atgriezeniskajā saistībā ar demokrātiskajām kontrolēm, kā tas nepieciešams, politisko orientāciju procesu, arī vēlēšanu un tiesiski politiski leģislatīvu mērķu norobežošanai.⁴ Otrkārt, ir jāņem vērā, kādā apmērā un kādu funkciju realizācijai suverēns ir leģitimējis katru no varas zariem. Piemēram, likuma "Par tiesu varu"⁵ 60., 61. un 62. pants paredz, ka tiesnešus amatā apstiprina Saeima, nevis tauta, tātad demokrātiskā leģitimitāte ir vājāka. Tas tikai apstiprina, ka tiesnesim jāpieturas pie tiesībām un viņš nedrīkst stāties likumdevēja vietā.⁶

Var tikt izdalīti divi gadījumi, kad šī līnija starp tiesu varu un politisko varu tiek pārkāpta un tiesu vara darbojas politiskās spriešanas, nevis tiesas spriešanas sfērā. Pirmkārt, tas ir gadījumā, ja tiesa izskata lietu, kas pēc būtības nav tās pakļautībā.⁷ Kā piemērs gadījumam, kad pastāv strīds, vai konkrētas kategorijas lieta vispār ir pakļauta tiesas jurisdikcijai, var tikt minēts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta (turpmāk – Senāts) Administratīvo tiesu departamenta 2013. gada 11. februāra lēmums par vēršanos Satversmes tiesā⁸ un tā grozījums,⁹ ar kuru Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par tiesību normu, kas Senātam piešķir kompetenci vērtēt likumprojektu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Kā redzams no minētajiem lēmumiem, Senāts ir spējis pamatot savu viedokli par strīdus likumprojekta neatbilstību Satversmei, izmantojot juridiskus argumentus.