10. Septembris 2013 /NR. 37 (788)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi juridiskajā argumentācijā
1
Mg.iur.
Mārtiņš Pētersons
zvērināta advokāta palīgs birojā "Borenius" 

Tiesību un politikas nošķiršana ir viens no centrālajiem jautājumiem demokrātiskas valsts principa un varas dalīšanas principa izpratnē. Arī Latvijas tiesiskajā sistēmā šā jautājuma nozīme turpina pieaugt līdztekus tiesību piemērotāju drošākai un radošākai pieejai tiesību piemērošanas procesam.

Viens no gadījumiem, kurā izpaužas tiesību un politikas norobežošanas problemātika, ir ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi īpašu aktualitāti ir ieguvuši tā dēvētās ekonomiskās krīzes apstākļos. Latvijas tiesiskajā sistēmā tas visspilgtāk izpaužas Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) praksē, vērtējot pamattiesību ierobežojumus ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Atsaucoties uz sociālās solidaritātes nepieciešamību, Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir secinājusi, ka Latvijā ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību ierobežojumi.1

Raksta mērķis ir noskaidrot, vai un kādos gadījumos tiesa nolēmuma pamatošanai drīkst izmantot ekonomiskās efektivitātes apsvērumus. Šajā rakstā jautājums tiks aplūkots teorētiskā aspektā. Savukārt nākamajās publikācijās žurnālā "Jurista Vārds", pamatojoties uz šā raksta teorētiskajām atziņām, tiks analizēta ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošana pamattiesību aizsardzībā Satversmes tiesas praksē, kā arī sniegti priekšlikumi tās pilnveidošanai.

Šā raksta ietvaros netiks risināti ekonomikas zinātnes problēmjautājumi un vērtēti apsvērumi, kas atzīstami par ekonomiski efektīviem. Uzmanība tiks pievērsta tikai kompetences jautājumam, proti, kas attiecīgus apsvērumus ir tiesīgs izdarīt.

 

1. Politisku apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā

Pirms pievērsties ekonomiskās efektivitātes apsvērumu izmantošanai juridiskajā argumentācijā tiks aplūkots jautājums par juridisku un politisku argumentu nošķiršanu. Nošķirt juridiskus argumentus no politiskiem ir nepieciešams, lai secinātu, vai, izmantojot noteiktu argumentu, tiesa nepārkāpj tai no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem izrietošu kompetenci. Tiesas kompetence nevar būt plašāka par tiesu varas robežām.

Tiesu varas robežas izriet no varas dalīšanas principa. Varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību.2 Varas dalīšanas principa "līdzsvara un atsvara" sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību.3

Valsts varas sadalīšana ir nepieciešama, pirmkārt, tāpēc, ka katrs varas zars ir piemērotāks tā funkciju realizācijai. Piemēram, parlaments vairāk nekā tiesa ir piemērots tiesiski politiskas regulēšanas apsvērumiem: tā rīcībā, vienlaikus sadarbojoties ar ministriju birokrātiju, parasti ir plašāks un labāks informācijas pamats tiesiski politisku lēmumu pieņemšanai nekā tiesai; tas ir ierīkots sociālu kompromisu izkaukulēšanai; un tas savus lēmumus pieņem piedāvātajā diskusijā ar sabiedrisko domu un līdz ar to atgriezeniskajā saistībā ar demokrātiskajām kontrolēm, kā tas nepieciešams, politisko orientāciju procesu, arī vēlēšanu un tiesiski politiski leģislatīvu mērķu norobežošanai.4 Otrkārt, ir jāņem vērā, kādā apmērā un kādu funkciju realizācijai suverēns ir leģitimējis katru no varas zariem. Piemēram, likuma "Par tiesu varu"5 60., 61. un 62. pants paredz, ka tiesnešus amatā apstiprina Saeima, nevis tauta, tātad demokrātiskā leģitimitāte ir vājāka. Tas tikai apstiprina, ka tiesnesim jāpieturas pie tiesībām un viņš nedrīkst stāties likumdevēja vietā.6

Var tikt izdalīti divi gadījumi, kad šī līnija starp tiesu varu un politisko varu tiek pārkāpta un tiesu vara darbojas politiskās spriešanas, nevis tiesas spriešanas sfērā. Pirmkārt, tas ir gadījumā, ja tiesa izskata lietu, kas pēc būtības nav tās pakļautībā.7 Kā piemērs gadījumam, kad pastāv strīds, vai konkrētas kategorijas lieta vispār ir pakļauta tiesas jurisdikcijai, var tikt minēts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta (turpmāk – Senāts) Administratīvo tiesu departamenta 2013. gada 11. februāra lēmums par vēršanos Satversmes tiesā8 un tā grozījums,9 ar kuru Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par tiesību normu, kas Senātam piešķir kompetenci vērtēt likumprojektu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Kā redzams no minētajiem lēmumiem, Senāts ir spējis pamatot savu viedokli par strīdus likumprojekta neatbilstību Satversmei, izmantojot juridiskus argumentus.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītājs
13. Septembris 2013 / 20:16
0
ATBILDĒT
Rakstu izlasīju ar interesi. Kopumā tas ir noderīgs, tā kā paldies autoram!



Pamatā raksts ir balstīts klasiskajos domātājos (Dworkin, Peczenik) un to nu jau klasiskajā teorijas atziņā, ka ‘iudex non calculat’ (tiesnesis nekalkulē).



Kā ilgstoši praktizējošs advokāts varu pilnīgi droši teikt, ka šāda pieeja nav adekvāta tam, kas notiek tur – ārā. Ja mēs pieturamies pie uzskata, ka teorijai vajadzētu ‘pārkāpt’ pār universitātes katedras slieksni un iekļūt prakses situācijā, tad varam atskārst šādu un līdzīgu tiesību teorijas klasisko atziņu fiasko.



Tiesneši apzināti vai neapzināti kalkulē lietas – iudex calculat! Turklāt dara to pat gana bieži un nešaubīgi. Kā Senātā, tā Satversmes tiesā un citur. Pieeja ir, piemēram, šāda: principā nedrīkst, bet, ja ļoti, ļoti vajag, tad drīkst. :) Šādos gadījumos nav nozīmes tiesu instancei un nav arī nekādas nozīmes iepriekš izveidotajai judikatūrai (ja tāda ir). Līdz ar to jautājums ir tikai par lietderības apsvērumu intensitāti.



Ar smaidu varu tikai salīdzināt gadījumus, kad (1) tiesa izlemj kaitējuma atlīdzinājuma jautājumus starp divām privātpersonām, un gadījumus, kad (2) tiesa izlemj kaitējuma atlīdzinājuma jautājumus starp privātpersonu un publisku personu. Tiesas ‘neieinteresētība’ lietas ekonomiskajā iznākumā ir acīmredzama.



Bet kopumā šī ir sarežģīta un neviennozīmīgi traktējama tēma. Nekādu pārmetumu autoram.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties