Šis spriedums ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, žurnālistu avotu aizsardzība ir globāli svarīgs un aktuāls jautājums. Plašu pasaules rezonansi ir guvuši notikumi ap "Wikileaks" (kura pašreizējais iznākums ir "Wikileaks" informācijas avota Bredlija Meninga notiesāšana ASV ar brīvības atņemšanu uz 35 gadiem par zādzību un spiegošanu; arī pret "Wikileaks" dibinātāju Džulianu Asanžu ir izvirzītas apsūdzības) un Edvardu Snoudenu (kuru rezultāts pašlaik ir "The Guardian" vadības un žurnālistu, un viņu tuvinieku pratināšana un avīzes biroja kratīšana²). Šie cilvēki nodeva atklātībai satraucošus faktus par militārajām operācijām Irākā un Afganistānā (civiliedzīvotāju nogalināšana, Talibana loma un ne tikai) un par ASV Nacionālās aizsardzības aģentūras (US National Security Agency) veikto globālo iedzīvotāju izspiegošanu internetā (šobrīd pieejamā informācija liek secināt, ka Lielbritānijas³ un Vācijas⁴ drošības aģentūras palīdzēja ASV iestādēm; nevar izslēgt, ka tika iesaistītas arī citu Eiropas valstu drošības aģentūras). Varbūt kāds teiks, kas tas ir pārdrošs salīdzinājums, taču manās acīs Neo lietu zināmā mērā var salīdzināt ar šiem pasaulslavenajiem piemēriem, jo arī šajā gadījumā runa bija par satraucošu un svarīgu faktu atklāšanu sabiedrībai. Visas šīs lietas vieno arī tas, ka žurnālistu avoti ieguva informāciju apšaubāmā veidā (es apzināti izvairos no vārda "pretlikumīgs" lietošanas). Visu šo lietu sāls ir tas, ka, ja žurnālisti būtu izvēlējušies tikai likumīgus informācijas avotus, sabiedrība droši vien nekad neuzzinātu par jau minētajiem (un daudziem citiem) notikumiem. Izvēloties par labu tādas informācijas publicēšanai, kurai ir sensacionāls raksturs un kas iespējams iegūta nelikumīgā veidā, žurnālists katru reizi uzņemas risku. Pirmkārt, žurnālists uzņemas risku pakļaut sevi spiedienam (nepublicēt, pārpublicēt, atsaukt, zaudēt reputāciju, darbu, dzīvību, stāties tiesas priekšā u.tml.). Otrkārt, sensacionālas informācijas nonākšana atklātībā izraisa interesi par informācijas avotiem (ne jau tāpēc, lai uzrakstītu viņiem garu pateicības vēstuli). Ja žurnālisti nevar aizsargāt savus avotus, viņi (un arī mēs) riskē, ka nākotnē potenciālie informācijas avoti viņu rīcībā esošo informāciju neatklās, baidoties par savu drošību. Rezultātā sabiedrība dzīvos mierīgi un neuzzinās to, ko no tās visticamāk ļoti rūpīgi slēpj. Citiem vārdiem sakot, žurnālistu informācijas avotu aizsardzība ir vārda brīvības (tiesības uzzināt vai neuzzināt, izteikties vai klusēt) neatņemama sastāvdaļa.

ECT spriedums Naglas lietā ir svarīgs arī tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad ECT komentē tieši Latvijas iestāžu praksi saistībā ar žurnālistu kratīšanu, analizējot tieši Latvijas tiesību normas, to interpretāciju un piemērošanu.