Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, kopš esat šajā amatā. Kādi ir pirmie secinājumi un iespaidi par šo laiku?

Tas pirmām kārtām asociējas ar ļoti saspringtu darba ritmu, jo Tieslietu ministrija ir izvirzījusi ļoti daudz dažādu mērķu un ejam uz to, lai šie mērķi arī tiktu sasniegti. Runājot tēlaini, dažbrīd nepamet sajūta, kā tik “nesadegt” pašai un nepavilkt līdzi savus darbiniekus, bet tad atceros Kārļa Ulmaņa teikto: “Darbs ir cīņa.”

Piemēram, viena no šā brīža aktualitātēm, kas prasa nopietnu attieksmi un daudz enerģijas, ir Augstākās tiesas tiesu palātu likvidācija. Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti, taču skaidrs, ka darāmā vēl ir ļoti daudz. Turklāt apzināmies, ka pēc minētās reformas ne visas problēmas uzreiz izdosies atrisināt. Proti, šīs būtiskās pārmaiņas tiesu sistēmā uzreiz nenovērsīs lielo lietu uzkrājumu tiesā, arī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas rezultāti uzreiz nebūs tādi, kādus vēlētos sagaidīt. Šis jautājums nav saistīts tikai ar tiesas iespējām, tas atkarīgs vēl no daudziem citiem apstākļiem, teiksim, apsūdzētām personām, kuras atrodas meklēšanā, un līdz ar to lietu izskatīšana tiesā vienkārši “iestrēgst”. Jebkurā gadījumā – virziens ir nosprausts, un uz to virzāmies, un saspringtais darba ritms noteikti arī mudina ātrāk adaptēties jaunajos darba apstākļos.

Iespējams, varētu sagaidīt, ka sākumā, esot jaunā amatā, var piezagties arī cilvēciskas bailes un filozofiskas pārdomas, vai tikšu ar pienākumiem galā. Es sacītu, ka manī šobrīd ir nevis bailes, bet gan tāda iekšēja diskomforta sajūta, jo diemžēl jūtu daudz negāciju, noraidošu attieksmi pret Tieslietu ministriju, tiesu sistēmu kā tādu. Ir bijuši brīži, kad sajūtu... tādu kā neticību. Kad netic Tieslietu ministrijas darbam, kad uzskata, ka tikai apgrūtinām dzīvi.