Latvijas Republikas Satversmes 14. un 48. pantā noteiktie gadījumi ir vienīgie, kad iespējama Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanās konstitucionālā ceļā. Savukārt Satversmes 49. pantā iezīmēts leģislatūru nepārtrauktības princips, no kura izriet, ka līdz jaunas Saeimas sanākšanai iepriekšējās Saeimas deputātu pilnvaras tomēr paliek spēkā, taču Saeimas sēdes sasauc un to darba kārtību nosaka Valsts prezidents.²

Juridiskajā literatūrā tieši Satversmes 49. panta ietvars nav plaši aplūkots, toties daudzi autori Saeimas atlaišanas kontekstā ir pievērsušies galvenokārt Satversmes 48. panta regulējumam.³ Satversmes 48. un 49. panta pirmreizējā piemērošana veido precedentus nākotnei. Tādēļ ir jāapzinās, ka no tā, kādā veidā pirmo reizi tika īstenota Satversmes 48. un 49. pantā paredzētā kārtība, izrietēs tiesību zinātnes atziņas par pienācīgu Saeimas darbu pēc tās atlaišanas un līdz jaunās Saeimas sanākšanai. Ir svarīgi no līdzšinējās Saeimas atlaišanas prakses gūt mācības par iepriekšminēto jautājumu risināšanu, lai nākotnē novērstu potenciālās konfliktsituācijas starp valsts varas atzariem. Kā teicis Polijas valststiesībnieks M. Vižikovskis: “(..) konstitūcija nevar sniegt laimes stāvokli valstī, bet tā īstenos savu funkciju, ja novērsīs katastrofu.”⁴

1. Satversmes 49. panta tvērums

Satversmes tiesa akcentējusi, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas iztulkojamas sistēmiski.⁵ Tādēļ Satversmes 49. pants ir jāskata kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo citādi nav pilnībā saprotams tā vēsturiskais, sistēmiskais un juridiski saturiskais tvērums. Piemēram, Satversmes 14. un 48. pants ir obligāti priekšnoteikumi tam, lai izpildītos Satversmes 49. panta nosacījumi.

Satversmes 49. pants nosaka: “Ja Saeima ir atlaista vai atsaukta, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bet līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts prezidents. Ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atsaukšanas jānotiek jaunām vēlēšanām.”

Lai gan Satversmes 49. panta konstrukcija ir veidota tikai no trim teikumiem, uz tiem gulstas īpaša slodze un konstitucionāla atbildība par noteiktu konstitucionālo situāciju. Proti, šā panta pirmais teikums uzsver Saeimas locekļu pilnvaras jeb tiesisko statusu, kad radušies Satversmes 14. vai 48. pantā minētie apstākļi. Saeimas locekļu tiesiskais statuss nemainās, jo ne tikai no brīža, kad Valsts prezidents ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, bet arī tad, kad balsotāju vairākums tautas nobalsošanā jau ir izteicies par labu Saeimas atlaišanai, Saeima ir tiesīga turpināt savu darbu un tās lēmumi ir tikpat leģitīmi kā pirms tam, kad tika ierosināta Saeimas atlaišana. Tādējādi atlaistās Saeimas locekļu pilnvaras un atbilstoši tās kompetencei pieņemtie lēmumi ir leģitīmi.