Gan tiesības uz izteiksmes brīvību, gan privātās dzīves neaizskaramība nav absolūtas tiesības, un tām pastāv leģitīmi ierobežojumi. Šī raksta mērķis ir izvērtēt tiesību uz privāto dzīvi un izteiksmes brīvības kolīziju starptautiskajās cilvēktiesībās, raugoties caur privātās dzīves aizsardzības prizmu. Šāds mērķis ir izvēlēts izteiksmes brīvības plašā tvēruma dēļ, kas aptver ne tikai tradicionālos izteiksmes līdzekļus un preses brīvību, bet arī internetu, kas savukārt sevī ietver neiedomājami plašas iespējas paust viedokļus, kuri aizskar personu tiesības uz privāto dzīvi.

Rakstā apskatītā tiesiskā problemātika tiks vērtēta 1950. gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK) un 1787. gada ASV Konstitūcijas un tās labojumu salīdzinošā aspektā, jo, pamatojoties uz šiem dokumentiem un ar to iztulkošanu cieši saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) un ASV Augstākās tiesas (turpmāk – ASV AT) praksi, ir iespējams veikt visprecīzāko minēto starptautisko cilvēktiesību izvērtējumu.

Publikācijas ierobežotā apjoma dēļ autors izvairīsies no jau iepriekš sniegto tiesību uz izteiksmes brīvību un tiesību uz privāto dzīvi jēdzienu skaidrojumiem,¹ uzreiz pievēršoties izteiksmes brīvības un privātās dzīves neaizskaramības kolīzijas analīzei.

I. Vispārējie tiesību uz izteiksmes brīvību leģitīmi ierobežošanas principi ECT un ASV AT praksē

Jau izsenis starptautiskās paražu tiesības un cilvēktiesības paredz nepieciešamību valstīm meklēt līdzsvaru starp dažādām interesēm.² Pamatojoties uz šo nepieciešamību, tiek limitēta cilvēktiesību absolutizācija, t.i., dažādas tiesību saimes un sabiedrība kopumā atzīst, ka izteiksmes brīvību var ierobežot,³ lai novērstu citu personu tiesību aizskārumu.

ECK 10. panta, kas noteic ikviena tiesības brīvi paust savus uzskatus, otrā daļa tieši norāda uz iespējām ierobežot izteiksmes brīvību, kamēr ASV tiesību uz izteiksmes brīvību saturu regulējošais ASV Konstitūcijas I labojums (turpmāk – I labojums) šādu iespēju neparedz. Tomēr ASV AT vairākkārt savos spriedumos ir norādījusi, ka tiesības uz izteiksmes brīvību nav absolūtas un tās var tikt pakļautas leģitīmiem ierobežojumiem.⁴ Ņemot vērā izteiksmes brīvības pilsonisko un politisko pamattiesību dabu, kas ir stūrakmens ikvienā demokrātiskā sabiedrībā un prevalē viscaur ECK,⁵ kā arī ASV Konstitūcijai, kur šo tiesību loma "nekad nevar būt novērtēta par augstu,"⁶ secināms, ka izteiksmes brīvības ierobežojumi valstij ir jātulko sašaurināti un ierobežojumu nepieciešamībai jābūt pārliecinoši pierādītai.⁷

Izteiksmes brīvības ierobežošana nedrīkst kļūt par valstu ikdienišķu praksi,⁸ tāpēc tā ir ierobežojama tikai īpaši noteiktos gadījumos. Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja,⁹ Starpameriku Cilvēktiesību tiesa¹⁰ un jo īpaši ECT,¹¹ kā arī nacionālās tiesas¹² ir noteikušas, ka "cilvēktiesības var ierobežot tikai tādēļ, lai sasniegtu leģitīmu mērķi; labumam, ko sabiedrība gūst no indivīda tiesību ierobežojuma, jābūt lielākam nekā šī indivīda interesēm nodarītajam kaitējumam, un šis ierobežojums nedrīkst būt lielāks, kā šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams".¹³ No samērīguma testa izriet, ka izteiksmes brīvību var ierobežot, ja šāds ierobežojums: a) ir noteikts ar likumu; b) satur leģitīmu mērķi; un c) ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.