"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika" – tā noteic Satversmes 1. pants.¹ Neraugoties uz tā lakonismu un šķietami pašsaprotamo konstrukciju, tajā ir ietvertas vairākas svarīgākās demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnostādnes, tostarp arī samērīguma princips.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kuru laikā daudzus tiesību principus, tostarp arī samērīguma principu, bija jāapgūst no jauna. Līdz šim brīdim Satversmes tiesa vairakkārt uzsvērusi, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izriet visu valsts institūciju pienākums savā darbībā ievērot samērīguma principu.² Atsauces uz šo tiesību principu ir sastopamas vairākos tiesu nolēmumos, tā nozīmei un izpratnei ir veltīti daudzu juristu darbi, kas pirmšķietami norāda uz to, ka samērīguma princips ir veiksmīgi iedzīvināts mūsu valsts tiesībās un tā piemērošanas nepieciešamība kļuvusi pašsaprotama. Tā tam vajadzētu būt, ņemot vērā minētā principa darbības laiku Latvijas tiesībās, tāpēc ar lielu nožēlu jāsecina, ka atsevišķās tiesību jomās joprojām jāsaskaras ar samērīguma principa neizpratni, bet dažreiz pat apzinātu ignorēšanu no valsts amatpersonu puses.

Pavisam nesen visnotaļ plašu rezonansi izraisīja plašsaziņas līdzekļos atspoguļotais gadījums, kad zvērināts tiesu izpildītājs 76 santīmu parāda dēļ vērsa piedziņu uz parādniekam – fiziskai personai – piederošo dzīvokļa īpašumu, pat nepārliecinoties par citas mazāk vērtīgas mantas, uz kuru būtu iespējams vērst piedziņu, esamību parādnieka īpašumā. Nemaz neizbrīna tas, ka Rīgas apgabaltiesas tiesnese konkrētajā gadījumā atteikusies apmierināt zvērināta tiesu izpildītāja pieteikumu,³ uzskatot par nepieļaujamu nekustama īpašuma pārdošanu tik maza parāda dēļ, kā arī tas, ka minētais lēmums atstāts negrozīts.⁴ Savukārt absolūtu neizpratni rada tas, ka zvērināts tiesu izpildītājs, pārsūdzot pirmās instances tiesas tiesneses lēmumu, kategoriski uzskatīja, ka likums neuzliek viņam par pienākumu vērtēt piespiedu izpildes līdzekļa samērīgumu.

Jāatzīmē, ka iepriekš minētā situācija per se nebūtu atsevišķas diskusijas vērta, ja vien pēdējo gadu laikā nepalielinātos gan līdzīgu piedziņu skaits, gan samērīguma principa neievērošanas dēļ noraidīto zvērināto tiesu izpildītāju pieteikumu apjoms. Arī tiesu praksē līdz šim nav izveidojusies konsekventa nostāja attiecībā uz vairākiem jautājumiem, kas skar samērīguma principa interpretāciju piedziņas procesu regulējošo tiesību normu kontekstā, līdz ar to nepieciešamība aktualizēt diskusiju par šo jautājumu ir acīmredzama.

Vēlamies uzsvērt, ka konkrētā raksta mērķis nebūt nav apgalvot, ka piedziņas nelielā apmērā vēršana uz kādu vērtīgu mantu pati par sevi ir samērīguma principam neatbilstoša un ka parādi – kaut 76 santīmu apmērā – vispār nebūtu piedzenami piespiedu kārtā. Raksta mērķis ir noskaidrot samērīguma principa mijiedarbību ar piedziņas procesu regulējošajām tiesību normām un pierādīt, ka zvērinātam tiesu izpildītājam jebkurā izpildu lietā tomēr ir pienākums gādāt par to, lai leģitīmo mērķu sasniegšanai tiktu izmantoti pēc iespējas saudzējošāki līdzekļi.

1. Samērīguma principa ievērošanas pienākums

Vēl 360. gadā pirms mūsu ēras Platons uzsvēris samērīguma kategorijas nozīmīgumu, norādot, ka samērīgums nav nekas cits kā saskaņa valstī un pilsoņos.⁵ Šādam secinājumam, kaut arī arhaiskam, tomēr tik precīzam un kodolīgam, nav ko iebilst pat pēc daudziem gadsimtiem. Nolēmuma piespiedu izpildīšanas posma raksturīgā atšķirība no prāvas iztiesāšanas posma izpaužas zināmā vardarbībā pret parādnieka personu vai viņa mantu.⁶ Demokrātiskā un sociāli atbildīgā valstī, par kādu ir atzīta arī Latvijas Republika,⁷ personas tiesību ierobežošana, tostarp arī piespiedu izpildes līdzekļu piemērošana, nevar tikt realizēta patvaļīgi. Lai noturētu līdzsvaru starp parādnieka un piedzinēja tiesībām, kā arī tiesas nolēmuma obligātumu, valsts aparātam, kuram piemīt ļoti plašas represīvās iespējas, leģitīmo mērķu sasniegšanai ir jāizmanto tikai adekvāti un civilizēti līdzekļi.

Ievērojot to, ka jebkāda veida piespiedu līdzekļi ir vērsti uz cilvēka pamattiesību ierobežošanu, tie ir pakļauti ne tikai attiecīgās jomas, bet arī konstitucionāli tiesiskajam regulējumam. Secīgi likumdevējam, formulējot kaut vai civilprocesuālo tiesisko attiecību pamatus, ir jāvadās no tā, ka piespiedu līdzekļus regulējošām tiesību normām piemīt augstākā normatīvā vispārinājuma pakāpe. Pie šādiem apstākļiem atzīstams, ka Civilprocesa likuma četrpadsmitās sadaļas⁸ priekšraksti aptver ne tikai izpildu procesā iesaistīto personu tiesības, bet arī cilvēka konstitucionālās tiesības, kurām piemīt universāls raksturs, līdz ar to arī iedarbība uz visām tiesisko attiecību nozarēm.