3. Decembris 2013 /NR. 49 (800)
Skaidrojumi. Viedokļi
Līgumsoda reforma
10
Dr.iur.
Jānis Kārkliņš
LU Juridiskās fakultātes asociētais profesors 
Mg.iur.
Lauris Buls
LU Juridiskās fakultātes doktorants 

Kopš Civillikuma Saistību tiesību daļas darbības atjaunošanas 1993. gadā līgumsoda izmantošana tiesību zinātnē un praksē balstījās uz absolūtu līguma brīvības principa izpratni kopsakarā ar otru principu – pacta sunt servanda. Tādējādi jebkurš pielīgts līgumsods tika atzīts par absolūti pamatotu, jo puses pašas bija devušas piekrišanu šādam soda apmēram. Šāda pieeja balstījās uz uzskatu, ka puses drīkst pielīgt itin visu, ja vien likumā nepastāv ierobežojumi. Ar šādu domu tika izaudzināta vesela jaunā juristu paaudze, kura to pieņēma kā pašsaprotamu brīvā tirgus izpausmi. Būtisks pagrieziena punkts šīs izpratnes maiņā notika 2005. gadā, kad Augstākās Tiesas Senāts spriedumā Nr. SKC-48 norādīja, ka pārmērīgi līgumsodi nav pieļaujami un ir samazināmi.

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 10 gadi un izpratne par līgumsodu ir mainījusies – ikviens tagad atzīst, ka līgumsods nevar būt bezgalīgs, un kā dogmu ir akceptējis, ka taisnīguma robežas ir "100% no parāda summas!". Arī likumdevējs vairākās normās1 ir norādījis, ka līgumsods lielāks par 100% no pamatparāda apmēra nav pieļaujams. Lai cīnītos ar nesamērīgiem līgumsodiem, kopš 2009. gada Civillikumā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs ir atrodama norma, kas dod tiesības tiesai samazināt līgumsoda apmēru, ja to lūdz tā cietējs. Tomēr praksē arī pēc šīm izmaiņām judikatūrā un tiesību normās joprojām jāsaskaras ar dažādu apmēru līgumsodiem, kuri nereti izraisa šaubas par to tiesiskumu un/vai samērīgumu. Lai arī 2009. gada grozījumi Civillikumā bija vērsti uz līgumsoda samazināšanu, tomēr spēkā esošais regulējums bieži vien ierobežoja tiesas, jo tām nebija nedz piešķirtas tiesības, nedz arī uzlikts pienākums pēc savas iniciatīvas samazināt pieprasīto līgumsodu, ja to nelūdza parādnieks.

Saistībā ar brīvu un nekontrolētu līgumsoda institūta piemērošanu pušu tiesiskajās attiecībās līgumsoda funkcijas bija stipri izkropļotas, to realizācijā vairakkārt pārsniedzot to sākotnējo mērķi – atvieglot zaudējumu atlīdzināšanu cietušajai pusei. Neskatoties uz to, ka līgumsoda prasījumam kā civiltiesiskās atbildības izpausmes veidam ir jākonstatē mazāk priekšnoteikumu nekā zaudējumu atlīdzības prasījumam, tiesu praksē novērojama situācija, ka tieši ar līgumsodu prasījumiem tiek piedzītas naudas summas, kas bieži vien vairakkārt pārsniedz zaudējumu apmēru. Tādējādi līdzšinējā, vietām pārāk liberālā pieeja līgumsoda institūtam ir novedusi pie tā, ka prakse samērā strauji attīstījusies tieši līgumsoda jomā, savukārt zaudējumu atlīdzības institūta attīstība ir iekavējusies. Te nevar vainot praktiķus, jo tie vienmēr izvēlas vieglāko ceļu mērķa sasniegšanai. Ja noteiktu naudas summu (caur līgumsoda institūtu) var piedzīt, pierādot vien prettiesiskas rīcības faktu (līguma pārkāpumu), tad kāpēc pakļaut sevi riskam un iet sarežģīto zaudējumu pierādīšanas ceļu, kas prasa pierādīt vēl papildus gan zaudējuma apmēru, gan cēloņsakarību? Tas ir smagi un sarežģīti, tāpēc jau sākotnēji līgumā kreditors pielīgst līgumsodu, lai vieglāk aizsargātu savas tiesiskās intereses. Tomēr tas tiesību zinātniekiem vienmēr radījis jautājumu – vai civiltiesiskais aizsardzības līdzeklis (līgumsods), kuru likums atļauj piemērot daudz vieglāk nekā smagnējo zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli, kas uzliek cietušajam daudz lielāku pierādīšanas nastu, drīkst būt labvēlīgāks un ērtāks kreditoram? Vai ir pareizi, ka caur atvieglotu pierādīšanas ceļu kreditors ir tiesīgs iegūt vairāk mantiskā labuma, nekā pierādot konkrētu zaudējumu apmēru un cēloņsakarību? Loģika saka, ka caur vieglāk izvēlēto pierādīšanas ceļu nedrīkstētu sasniegt labāku mantisko ieguvumu nekā caur sarežģīto. Šāda tēze izriet arī no civiltiesību teorijas, jo saskaņā ar to galvenais civiltiesisko aizsardzības līdzekļu mērķis ir atjaunot cietušā mantisko un tiesisko stāvokli, kāds tas bijis pirms pārkāpuma. Vienlaikus likums nosaka, ka cietušais pamatā savu mantisko stāvokli atjauno caur tādu civiltiesisko aizsardzības līdzekli kā zaudējumu atlīdzība, nosakot tā izmantošanai pierādīt trīs kritērijus – prettiesisku rīcību, zaudējumu apmēru un cēloņsakarību starp pirmajiem diviem. Tikai pierādot visus trīs pamatus, cietušā mantiskais stāvoklis tiek atjaunots atbilstoši sākotnējam. Tas rada pamatotu jautājumu – ja jau likumdevējs ir izvirzījis tik augstas prasības cietušajam, lai tas varētu pretendēt uz sava mantiskā stāvokļa sākotnējo atjaunošanu, vai ir pareizi iztulkot līgumsoda institūtu kā tādu, caur kuru drīkst apiet likumdevēja augstās prasības, bet vienlaikus iegūt tādu pašu vai pat lielāku mantisku labumu? Jurista intuīcija saka, ka atbildei vajadzētu būt nē, lai gan līdzšinējā prakse nereti apstiprināja pretējo.

Latvijas pieredze līgumsoda izpratnes evolūcijā interesantā kārtā stipri līdzinās tai līgumsoda izpratnes attīstībai, kādai kādreiz cauri izdzīvoja romiešu tiesības. Sākotnēji romiešu juristi uzskatīja, ja ir pielīgta saistība un par tās neizpildi ir jāmaksā līgumsods, tad līgumsoda samaksa pārjauno sākotnējo saistību, t.i., parādnieks samaksā līgumsodu, un pirmā saistība izbeidzas caur pārjaunojumu.2 Līdz ar to līgumsods darbojās kā atsevišķa alternatīva galvenā saistība, kas rodas caur pārjaunojumu. Pamatojums šādam traktējumam atrodams digestā3 D. 44. 7 fr. 44 § 6.4 Tomēr laika gaitā romiešu tiesību jurists Papiniāns attīstīja šo domu tālāk, norādot, ka abas ir izpildāmas kā saistības (pamatojumu sk. digestā D. 45. 1 fr. 115 § 25). Visbeidzot romiešu juristi izvēlējās daudz racionālāku vidusceļu starp šīm divām līgumsoda izpratnēm. Līgumsodā viņi saskatīja zaudējumu atlīdzināšanas surogātu, kas tādējādi piešķīra kreditoram izvēles tiesības prasīt līgumsoda samaksu vai atlīdzinājumu sakarā ar galvenās saistības neizpildi. Ja līgumsods nedeva pilnu atlīdzinājumu, tad par papildus daļu viņš varēja prasīt zaudējumu atlīdzību (ieskaita princips). Pamatojumu šādam traktējumam nostiprināja jurists Juliāns digestā D. 19. 1 fr. 28 un Ulpiāns digestās D. 17. 2 fr. 41. 42. 71 pr. Būtiskākā un akceptētā digesta ir jurista Upiāna (D. 17. 2 fr. 41), kurā norādīts: ja viena puse ir pielīgusi ar otru līgumsodu, viņš nevar prasīt saistības [partnerības] izpildi, ja prasītais līgumsods ir vienāds ar interesi, ko viņš saņemtu no izpildes. Tāpat kā būtiska ir jāatzīmē digesta L 4, § 7. D. 44, 4, kas nosaka: ja jāpiegādā vergs līdz noteiktam laikam un līgumsods ir pielīgts par nepiegādāšanu, tad prasītājam ir ierobežojums prasīt gan verga, gan līgumsoda saņemšanu; piešķirt īpašumu uz vergu un arī piedzīt līgumsodu būtu netaisnīgi. Šeit arī saskatāma ideja, ka līgumsods nedrīkst radīt jaunus naudas ieguvumus un pārsniegt līguma ekonomisko interesi. Līdzīgi kā patlaban Latvijā, arī romiešu tiesībās ideja, ka līgumsods nevar būt nesamērīgs, attīstījās pakāpeniski, līdz nostiprinājās princips, ka nesamērīgi līgumsodi nav spēkā. Pamatojumu šim apgalvojumam var atrast jurista Papiniāna digestā L 13, § 26. D. 19, 1, kurā norādīts: ja pielīgts, ka gadījumā, ja pirkuma cena nav samaksāta laikā, tad jāmaksā divreiz vairāk, tad šāds noteikums ir pretējs konstitūcijai, jo pārsniedz likumisko interesi.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Gook
10. Decembris 2013 / 15:07
0
ATBILDĒT
CL 1764.pant pēdējais teikums: \"Par prettiesiskiem uzskatāmi nesamērīgi un godīgai darījumu praksei neatbilstoši procenti.\" Spēkā no 01.01.2014.
govs
9. Decembris 2013 / 14:14
0
ATBILDĒT
\"lietošanas procentiem arī jābūt samērīgiem un 100% sasniegti viena gada laikā, visticamāk, nebūs tiesiski\"



Lūdzu, kurā likumā tas ir rakstīts?
Gook
5. Decembris 2013 / 00:04
0
ATBILDĒT
Pirmkārt, lietošanas procentiem arī jābūt samērīgiem un 100% sasniegti viena gada laikā, visticamāk, nebūs tiesiski. Bet, otrkārt, procentus var pielīgt tikai par sveša kapitāla lietošanu (naudu un atvietojamu lietu), bet ne par darbu, pakalpojumu (ne)uzpildi, kas, inter alia, ir arī loģiski. Tāpēc nokavējuma procenti nu nekādi nepalīdzēs turpināt līdzšinējo praksi. Kā rakstā pareizi norādīts, līgumiskie procenti savulaik bija aprobežoti ar gada likmi 12%, likumiskie - ar 6%, un tam visam papildus norāde, ka ar līgumsoda palīdzību nedrīkstēja apiet tiesisko procentu apmēru (interesi). Ja šo algoritmu paņem kā pamatu, tad apiet neko nevar. Tad kreditoram lielāka interese ir kaut ko radīt, nevis sēdēt uz procentiem, kas būtībā neattīsta ekonomiku, jo darba vietas nerada. Iespējams, ka krīzes lielā mērā ir dēļ tā, ka netiek ierobežoti līgumiskie procenti, kā rezultātā pārāk liela nauda nonāk kreditēšanas sektorā, jo tas bizness ir rentablāks un ar mazāku risku. Bet tas ir cita pētījuma jautājums.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 7
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties