Kopš likuma grozījumiem medijos nav bijušas ziņas par kādiem pārkāpumiem, līdz ar to rodas jautājums – vai izpratne par mūzikas atskaņošanu ir kļuvusi vienota?

Prakse liecina, ka tomēr nē – joprojām ir jautājumi un diskusijas mūzikas izmantotāju un tiesību īpašnieku vai viņu pārstāvošo mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpā par publisko izpildījumu.

Šī raksta mērķis ir vēlreiz akcentēt, kas ir publiskais izpildījums, kādi ir biedrības "Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība" (turpmāk tekstā – LaIPA) uzdevumi, minot piemērus no tiesu prakses.

Autortiesību likumā mantiskās tiesības piešķirtas ne tikai autoriem, bet arī izpildītājiem un fonogrammu producentiem, un viena no šīm tiesībām ir tiesība saņemt atlīdzību par fiksēto izpildījumu un fonogrammu izmantošanu publiskā izpildījumā.

Šādas tiesības noteiktas arī divos starptautiskos līgumos – 1961. gada Romas konvencijā par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību un 2000. gada WIPO Izpildījumu un fonogrammu līgumā, kuriem pievienojusies arī Latvija, un tas savukārt piešķir citu valstu tiesību īpašniekiem tādas pašas tiesības kā Latvijas tiesību subjektiem Latvijas teritorijā.

Publiskais izpildījums

Pašlaik Autortiesību likuma 1. panta 15. punkts nosaka, ka publisks izpildījums ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums, kas paredzēts vairākiem ar izmantojuma veicēju vai savstarpēji personīgi nesaistītiem sabiedrības locekļiem.