Pamattiesību aizsardzībā vislielākās problēmas un domstarpības rodas jautājumos par pamattiesību robežām – par valsts tiesībām sabiedrības interesēs ierobežot privātpersonu pamattiesības. Vērtējot, vai pamattiesības ierobežojums ir atzīstams par tiesisku, pirmkārt, jānoskaidro attiecīgās pamattiesības tvērums, otrkārt, ierobežojums un, treškārt, šā aizskāruma attaisnojamība.² Tātad, pirms izvērtēt konkrēta pamattiesību ierobežojuma attaisnojamību, tiesību piemērotājam ir jānosaka attiecīgās pamattiesības tvērums (scope – angļu val., Schutzbereich – vācu val.).

Pamattiesības tvēruma robežas var būt noteiktas pašā pamattiesības formulējumā, piemēram, Satversmes 103. panta tvērumā ietilpst tikai tādu sapulču, gājienu un piketu brīvība, kas ir miermīlīgi. Pamattiesību tvērums var arī nebūt tieši izteikts pamattiesības formulējumā, un tādā gadījumā tas ir noskaidrojams interpretācijas ceļā.

Pamattiesību tvērums ir cieši saistīts ar likumdevēja rīcības brīvību. Proti, jautājumi, attiecībā uz kuriem likumdevējam ir rīcības brīvība, nav pakļauti tiesas kontrolei. Satversmes tiesa ir norādījusi: "Ņemot vērā valsts atšķirīgo pienākumu katru pamattiesību kontekstā, atšķiras arī valstij piešķiramā rīcības brīvība un attiecīgi – konstitucionālās tiesas kontroles tiesību apjoms."³ Līdz ar to šā raksta mērķis ir noskaidrot, vai tiesu vara drīkst izdarīt ekonomiskās efektivitātes apsvērumus, nosakot pamattiesību tvērumu un sekojoši tiesas kontroles apjomu.

Lai sasniegtu raksta mērķi, autors analizēs ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību (turpmāk – sociālās tiesības) tvērumu, jo tieši šīs pamattiesību grupas aizsardzība tradicionāli tiek saistīta ar ekonomiskās efektivitātes apsvērumiem.

1. Sociālo tiesību aizsardzība Satversmes tiesas praksē

Gan Latvijas pamattiesību teorijā,⁴ gan Satversmes tiesas praksē⁵ tiek atbalstīts viedoklis, ka sociālās tiesības ir nodrošināmas apmērā, kas atbilst valsts ekonomiskajām iespējām. Valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem.⁶ Vienlaikus Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta t.s. sociālo tiesību kodola jeb minimālā aizsardzības līmeņa doktrīna, proti, "neatkarīgi no ekonomiskās situācijas un pat straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai".⁷

Ievērojot minētās atziņas, Satversmes tiesas praksē ir izstrādāta īpaša metodoloģija, kā pārbaudīt sociālo tiesību aizskāruma tiesiskumu. Proti, tiesai iespēju robežās ir jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi.