21. Janvāris 2014 /NR. 3 (805)
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts uzdevumi un privātpersonu līdzdarbība to īstenošanā
7
Mg.iur.
Lelde Krastiņa
Cīrihes Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante 

Indivīdu apvienošanās un kopdzīve tiesiski organizētā struktūrā – valstī – notiek, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām, kuras apmierināt ir valsts uzdevums. Ja valsts neveiktu uzdevumus tās iedzīvotāju interesēs, tā zaudētu leģitimitāti. Diskusijas par Satversmes negrozāmo kodolu un tās preambulu ietvaros īpašu nozīmi iegūst jautājums par to, vai no valsts pastāvēšanas mērķiem izriet kādi valstij nemainīgi piekritīgi uzdevumi. Proti, vai pastāv uzdevumi, kurus pārstājot īstenot, valsts esamībai zūd attaisnojums?

Tie ir divi savstarpēji saistīti jautājumi – pirmkārt, vai valstij ir obligāti jāuzņemas konkrēti uzdevumi un, otrkārt, kādā mērā dalība sabiedrības kopējā labuma veicināšanā ir valsts pienākums un kādā – katra indivīda atbildība. Jautājumam par valsts uzdevumu kodolu un to, kādā mērā ir pieļaujams valsts uzdevumu izpildi nodot privātpersonām, praksē ir arvien pieaugoša nozīme.

I. Publiski uzdevumi

Publisku uzdevumu jēdziens

Valsts uzdevumu definēšanai vispirms jānoskaidro publisku uzdevumu jēdziena saturs. Par publiskiem ir uzskatāmi tādi uzdevumi, kuru īstenošanas mērķis ir sabiedrības kopējā labuma un labklājības vairošana un kuri tādējādi tiek veikti visas sabiedrības interesēs. Publiskais ietver sevī to, kas ir vērsts uz vispārību, vispārības labumam nozīmīgs.1 Publisku uzdevumu mērķis ir konkrētajai sabiedrībai attiecīgajā laikposmā raksturīgu, kopēju interešu realizēšana. Vācijas Konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka publisks uzdevums ir tāds uzdevums, attiecībā uz kura izpildi sabiedrība ir īpaši ieinteresēta.2 Publiska uzdevuma pamatiezīme ir tieši sabiedrības ieinteresētība šī uzdevuma īstenošanā. Taču publiski uzdevumi var tikt veikti arī ar mērķi veicināt atsevišķa indivīda labumu, piemēram, peļņas gūšanas nolūkā. Tādējādi publiska uzdevuma izpilde var būt noderīga arī privātām interesēm.3

Valsts un sabiedrības īstenotu publisku uzdevumu nošķiršana

Lai raksturotu kādu uzdevumu kā publisku, būtisks nav attiecīgās darbības veicējs, bet gan tās mērķis – sabiedrības kopējā labuma īstenošana. Publiskus uzdevumus, īstenojot sabiedrības kopējās intereses, var veikt ikviens. Tādēļ nav precīzi publiskus uzdevumus definēt kā vienīgi valsts un citu publisko tiesību juridisko personu īstenotus uzdevumus.4 Sabiedrības kopējās interesēs var rīkoties kā valsts, tā arī privātpersonas; publiskais nav identisks nedz ar "valstisko", nedz ar "privāto".5 Publiski uzdevumi pastāv neatkarīgi no tā, vai valsts tos normatīvajos tiesību aktos ir noteikusi par savu kompetenci.

Privātpersonu iniciatīva un lēmumi var radīt ieguvumu sabiedrības interesēm arī tad, kad to primārais mērķis ir privātu interešu apmierināšana. Privātu uzņēmumu radītas darbavietas kalpo kopējam labumam.6 Privāti uzņēmumi, kas vērsti vienīgi uz peļņas vairošanu, palielina arī sabiedrības kopējo labumu un kalpo tās kopējām vajadzībām.7 Tādēļ pamatots ir secinājums, ka brīvi veidotā sabiedrībā tiklab valsts, kā arī sabiedrība spēj īstenot publiskus uzdevumus.8 Privāti uzņēmumi arvien vairāk pievērš uzmanību korporatīvajai sociālajai atbildībai,9 proti, uzņēmuma darbības atbilstībai visu skarto pušu, tajā skaitā sabiedrības, interesēm. Indivīdi arī nedrīkstētu būt vienīgi pasīvi valsts piešķirto labumu patērētāji. Sabiedrības vajadzību nodrošināšana prasa, lai valsts iedzīvotāji uzņemtos kopēju atbildību par valsts ilgtspējīgu attīstību.10 Aktīvai, pilsoniskai sabiedrībai raksturīga pilsoniska līdzdalība un iesaistīšanās, individuāli un ar nevalstisku organizāciju starpniecību, sociāli nozīmīgu mērķu sasniegšanā un demokrātijas vērtību nostiprināšanā.

Publisku uzdevumu jēdziens norāda uz nepieciešamību nošķirt indivīdu brīvības sfēru un valsts kompetences ietvarus. Tā izvirzīšana iepretim valsts uzdevuma jēdzienam akcentē, ka valsts un sabiedrība nav identiskas.11 Publisku uzdevumu jēdziens kalpo fakta atzīšanai, ka kopējā labuma īstenošanas iespējamība nav izņēmuma kārtā saistīta ar valsti un ka ne katrai publiskai interesei ir nepieciešama valstiska atbildība.12 Tas akcentē, ka valsts nav vienīgais instruments sabiedrības vajadzību apmierināšanai un ka indivīdi savas intereses var īstenot arī neatkarīgi no valsts ietekmes un līdzdarbības. Tādējādi publiskas intereses un publiski uzdevumi obligāti neved pie uzdevumu izpildes vienīgi caur valsti.13 Turklāt vispārējais labums nav tikai valsts atbildība – ikvienam ir morāla atbildība par sabiedrības kopējo labumu pat tur, kur likums nekādus pienākumus indivīdam neizvirza.14

Valsts uzdevumu priekšnosacījums ir sabiedrības intereses – valsts drīkst uzņemties tikai tos uzdevumus, kuri palielina sabiedrības kopējo labumu un aizsargā sabiedrības labklājību.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Pan Zagloba
22. Janvāris 2014 / 12:08
1
ATBILDĒT
Jā, raksts ir labs, piekrītu. Man ļoti patika tas, ka autore iebilst pret ierasto marksistu propagandu par to, ka "laikam ejot, centralizētai valstij esot neizbēgami jāregulē vairāk un vairāk", bet gan atzīst, ka citi sabiedrības grupējumi var paveikt attiecīgās funkcijas daudz labāk.
Man tomēr ir šis tas iebilstams, un vispirms jau jautājumā par to, kuŗš kuŗam ko deleģē. Autore, šķiet, pieņem par dotu un neapšaubāmu Hobbsa "Leviatānā" ietverto skatījumu uz valsti: sabiedrība kā izkaisītu indivīdu ("atomu") kopums, kas sabiedriskās dzīves sakārtošanai un chaosa novēršanai atdod daļu savas brīvības valstij, kas pēc tam savukārt žēlsirdīgi deleģē šādas tādas funkcijas zemākām grupām. Jā, tas diemžēl ir tipiskais modernais skatījums uz valsti, kas dominē arī Latvijā – bet tas nav vienīgais iespējamais. Pastāv arī pretējais – "federālās kopienas" (federal polity) – skatījums, kas daudz vairāk atbilst cilvēka kā brīvas racionālas būtnes dabai. Tas liek raudzīties uz varas deleģēšanu no apakšas: indivīdi apvienojas ģimenēs, ģimenes veido ciematus, pilsētas, kantonus un to pašvaldības; paralēli tam ir dažādas amatu apvienības, arodbiedrības, draudzes, citas cilvēku kopas – un tās funkcijas, ko visām šīm kopām ir grūti vai neiespējami paveikt pašām, tās atdod valstij. Tātad publiskā vara tiek samērīgi sadalīta, un par reālo suverēnu tiek atzīts pilsonis (kuŗš patur sev visas tiesības, kas nav deleģētas), nevis pati valsts.
Tādēļ pareizāk būtu teikt, ka nevis valsts DELEĢĒ privātpersonām un citiem sabiedrības grupējumiem noteiktas funkcijas, bet gan gluži otrādi – zemākas pakāpes grupējumi vienkārši PATUR tās savā kompetencē. Paraudzīsimies, piemēram, uz izglītību. Valsts iejaukšanās izglītības jomā ir relatīvi nesens fenomens; skolas un universitātes tika radītas bez jebkādas valsts iejaukšanās un laimīgi darbojās tā ilgus gadsimtus – pirms valsts nolēma uzlikt tām savu "spalvaino ķepu". (Starp citu, Īrijā vairums skolu līdz šim nav valsts, bet gan baznīcas skolas.) Līdz ar to nevar piekrist bieži dzirdētajam apgalvojumam, ka izglītība būtu viena no "dabiskajām" valsts funkcijām un valsts to tikai "deleģētu" citiem. Cits tipisks piemērs ir civilstāvokļa aktu reģistrācija.
refleksija > Pan Zagloba
27. Janvāris 2014 / 13:02
0
ATBILDĒT
Iegriza acī šāds citāts no raksta "Būtiski arī atcerēties, ka brīvības pakāpe valstī ir atkarīga no pašiniciatīvas un riska, ko valsts uztic tās iedzīvotājiem."
Gribētu teikt,ka ja jau vara pieder katram indivīdam pa druskai,tad pilnīgi dabiski un loģiski ir tas,ka funkcijas arī deleģējas no apakšas uz augšu,nevis otrādi.
Kā būs gadījumā,ja funkcija no mazāka grupējuma tiek nodota valstij (deleģēta),bet pēc kāda laika grupējums to grib atpakaļ? Vai deleģēšanas tiesības ekskluzīvi piekrīt tam,kura rīcībā konkrētajā brīdī ir funkcija?
Jānis Pleps
21. Janvāris 2014 / 23:25
0
ATBILDĒT
Labs raksts. Ar interesi izlasīju. Tad valsts uzdevumi nav pašsaprotami un tos allaž var definēt atkal no jauna. Un interesants skatījums par deleģēšanu privātpersonām. Patiešām nav ierobežojumu un visu var nodeleģēt?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties