Krievijas bruņotie spēki ir pārņēmuši savā kontrolē lidostas un citus stratēģiskus objektus Krimā, ielenkuši Krimā esošās Ukrainas armijas bāzes un uzsākuši ierakumu veidošanu zemes strēlē, kura savieno Krimu ar pārējo Ukrainas teritoriju. Vai Krievija ir veikusi klaju starptautisko tiesību pārkāpumu? Vai arī, kā apgalvo pati Krievija, tā īsteno tiesības aizsargāt savus tautiešus citās valstīs un tādēļ tā rīkojas pilnībā atbilstoši starptautisko tiesību normām? Šajā komentārā apskatīsim būtiskākās starptautisko tiesību normas, kuras Krievija varētu būt pārkāpusi, kā arī izvērtēsim Ukrainas un starptautiskās sabiedrības iespējas reaģēt uz Krievijas rīcību.
Spēka lietošanas aizliegums
1945. gadā pieņemtie ANO Statūti satur vispārēju aizliegumu valstīm lietot bruņotu spēku agresīvos nolūkos. ANO Statūtu 2. panta (4) daļa aizliedz ANO dalībvalstīm lietot bruņotu spēku vai pat tikai spēka draudus pret jebkuras valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību, vai jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar ANO mērķiem. ANO Statūti paredz divus izņēmumus šim vispārējam aizliegumam. Pirmkārt, ANO Drošības padome saskaņā ar Statūtu 39. pantu var lemt par bruņota spēka lietošanu miera nodrošināšanai, piemēram, izveidojot miera uzturēšanas spēkus. Otrkārt, valsts drīkst lietot bruņotu spēku pašaizsardzības nolūkos saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu gadījumā, ja pret to ir vērsts bruņots uzbrukums. Pašreizējā situācijā Krievija nevar atsaukties ne uz vienu no šiem ANO Statūtu izņēmumiem. Krievija nav saņēmusi Drošības padomes mandātu sava karaspēka ievešanai Krimā. Tāpat tā nevar atsaukties uz pašaizsardzību (jēdziena vispārpieņemtajā izpratnē), jo Ukrainas jaunā valdība nav veikusi it nekādas darbības, kuras kaut vai attāli līdzinātos bruņotam uzbrukumam Krievijai.
Pilsoņu un tautiešu aizsardzība
Arguments, ar kuru Krievija pamato savas rīcības tiesiskumu, ir Krimā esošo Krievijas pilsoņu un tautiešu aizsardzība. Valstu praksē tik tiešām ir bijuši vairāki gadījumi, kad atsevišķas valstis (piemēram, ASV, Lielbritānija un Izraēla) ir atsaukušās uz tiesībām uz pašaizsardzību, lai aizsargātu savus pilsoņus ārvalstīs no tiem draudošajām briesmām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
