Ikgadējos Eiropas Komisijas (turpmāk – Komisija) ziņojumos Latvija ir pastāvīgi ierindojusies punktuālāko ES tiesību aktu ieviesēju vidū. Tā, piemēram, 2012. gadā Latvija bija ceturtā ES dalībvalsts ar vismazāko ierosināto pārkāpuma lietu skaitu saistībā ar novēlotu direktīvu pārņemšanu.¹ Formāli tie ir ļoti labi rādītāji, tomēr sabiedrībā aizvien vērojama zināma skepse, kad jauns tiesiskais regulējums tiek pamatots ar "ES prasībām". Tas izvirza jautājumu, vai nacionālā līmenī direktīvas mērķa sasniegšanai izmantotās metodes un attiecīgo normatīvo aktu kvalitāte attaisno Latvijas atrašanos minētā saraksta augšgalā.

Raksta autores ieskatā, direktīvu kvalitatīva pārņemšana, pirmkārt, nozīmē apzināties, ka valstij ir pienākumi ne tikai pret ES, bet arī pret sabiedrību. Otrkārt, tas nozīmē izprast direktīvās noteikto prasību raksturu un apjomu un piemērot tām atbilstošas pārņemšanas formas un metodes. Ievērojot, ka pirmā no minētajām būtībā ir iekšējās atbildības kategorija, šis raksts ir veltīts otrajai – izpratnei par to, kas ir direktīva un kādas saistības tā noteic. Raksta mērķis ir atspoguļot jēdziena "direktīvas mērķis" saturisko tvērumu, kā arī analizēt direktīvas struktūru un raksturot katra tās normu veida pārņemšanas īpatnības.